Mārcis aklimatizējas. Meklē krāsas. Neatrod.
Ierakstu trūkuma attaisnojumu meklējumos mēģinu sasniegt jaunu lakoniskuma virsotni. Luteklis. Viens vārds. Lai vai ko es uzrakstītu pēdējā mēneša sakarā, tas atgādina tīksmināšanos par sevi, savu lielisko dzīvi un, līdz ar to, izraisa dabiski latvisku pretreakciju lasītājos. Tiek izdzēsts. Izdomāju alternatīvu izklāsta metodi - tādu, kas manai lieliskajai tautai uzlabos garastāvokli kā padomju ebrejiem astoņdesmitie.

Nepateicīga nodarbošanās - repatriācija. Gaišs nepareizajā laikā. Auksti. Garlaicīgi. Pasaule kā caur melnbaltu "Радуга 12" TV. Kad uzspīd saulīte, viss apkārt no grayscale pārvēršas par sepia, taču patiesu krāsu joprojām kā nebija tā nav. Un tā vēl pāris mēnešus, līdz izdīgs pirmais zaļais un varēs ar platu smaidu un neviltotu sajūsmu uz viņu raudzīties caur savu ar Jagermeister salieto LOMO. Ienākot vietējā pārtikas veikalā, secinu, ka inflācija ir nu jau vairs ne pa gadiem rēķināma, bet pa mēnešiem. Arī iecere "atbraukšu un laidīšu uz kalnu dēļot", šķeit, būs jāatliek. Tā viena-divas nedēļas sniega, kas mūsu dzimtenei pienācās šoziem, šķiet norisinājās tieši manas prombūtnes laikā.
Nebija jau arī Austrālijā viss tik lieliski - uz katra otrā soļa jāsaka "Labdien" (labrīt/labvakar) lielam un, visticamāk, ļoti indīgam zirneklim. Tiem, kas ārpus cilpas, Austrālija ir mājvieta neticamam daudzumam pretdabiskas nāves cēloņu. Arahnofobijas vajātam latvietim šī valsts ir viena liela liela sausā tualete. Patīkamā sagurumā pēc lieliskas vasaras dienas, mērojot ceļu no pludmales mājās, flip-flop stringu čībām pliķejoties pa smilšainajām pēdām, siltajam gaisam pēc eikaliptiem smaržojot, pēkšņi sastingsti, jo snpz ir pamanījis pārdesmit centimetru attālumā no maniem plikajiem nepasargātajiem kāju pirkstiem pa trotuāru noskrienam kastani ar 8 kājām. Tālākais ceļš mājup jāmēro platām kājām. Eikaliptus vairs nejūt. Silts kā vanna dienvidu Klusais, kurā gan peldēties un serfot drīkst tikai starp karodziņiem stingrā pludmales patruļas uzraudzībā. Haizivīm nepatīk dzenskrūves skaņa, tādēļ ap peldvietām pastāvīgi riņķo vīri sarkanās "dzīvesvestēs" uz ūdensmočiem un glābējlaivās. Tie daži austrumeiropas hiligānisma vidē audzinātie "dibenā jūsu noteikumus" jaunieši, kas dodas peldēties pusnaktī, momentā zaudē jebkādu šmigas pazīmi organismā, kad stingrs kā ceļu remonta strīpainā konusa gals haizivs purns pabaksta kāju lai noteiktu vai Tu esi baļķis vai neprātīgi garšīga zivs.
Atgriežoties pie repatriācijas. Ja uznāk miegs, tad nepiemērotākajā brīdī un ar tādu spēku, ka paspēt līdz tuvākajam dīvānam var arī neizdoties. Naktīs turpretī acis ir platas kā kaķim rektālās pārbaudes laikā. Var doties vizināties, kas ir patīkami. Viegli apledojušas ielas, neviena cilvēka vai mašīnas četros no rīta - trīslitrīgu turbo plaušu rēciens šķērž frosty gaisu. Vecās tantes sveicina kāpņutelpā un priecājas, ka "atraktīvākais" kaimiņš ir atgriezies. Mazie prieki, kas palīdz. Pavisam drīz jau viss būs tā, kā bija līdz šim, un tajā pat laikā... nē, laikam tomēr nebūs. :)