fotoizaugsme
Vasaras vidū, parunājies ar mxz, sasirgu ar ideju par LOMO. Pagājušajā nedēļas nogalē nopirku viņu Barselonā ...un aizdomājos. Šķiet, ka visi, kas vien agri vai vēlu sāk dēvēt sevi par "fotogrāgiem" ceļo pa vienu un to pašu taku ar vieniem un tiem pašiem pieturpunktiem. Apskatīšu, manuprāt, tipisku fotogrāfa izaugsmes piemēru.

1) infekcija - tiek ieraudzīta kāda bilde vai actual fotografēšanas process. Ideja aizgrābj, jo radošajam "es" jānāk ārā un fotografēšana ir vienkārša, pieejama un aizraujoša sava radošā potenciāla realizēšanas metode (citi raksta dzeju, zīmē, glezno, metina vecu tējkannu pie vecām atsperēm un tā tālāk, bet fotografēt tomēr ir viesvieglāk). Tiek noprikts labākais digitālais aparāts kādu vien var atļauties un ar asiņainām dūrēm aizstāvēta sava izvēle, pie tam pārsvarā tieši no tehniskā viedokļa (funkcijas, asums, jūtīgums, trokšņi un citi ārkārtīgi svarīgi parametri). Bildējam visu, kam vien piemīt forma vai krāsa, reizēm pa 15 reizes, kamēr kadrs apmierina. "profilā" pie interesēm parādās neiztrūkstošais "fotografēšana" un dienas lielākā daļa paiet par to domājot vai runājot. Var neskaitāmas stundas strīdēties ar jauniegūtajiem domubiedriem par kāda fotoaparāta/lēcas/zipenes priekšrocībām un pašmācības ceļā atklāt visu fotozinātnes ābeci. Pēcapstrāde ir tik pat svarīga, ja ne vēl svarīgāka par pašu ēēēe "sižetu". Fotošops ir draugs. Gatavie rezultāti tiek rūpīgi un ar lepnumu izlikti kādā apskatāmā vietā netā ar komentu "Tā starpcitu. Pāris gadījuma kadri pa ceļam uz darbu. F3.5, 1/200, ISO100" (šmulīgs bērns spēlējas ar pagalma kaķi / saules stari izlaužas caur krūmu un spīd vientuļam, parkā sēdošam pensionāram sejā / vecas mājas fasāde ar no parādes durvs nost lūpošu krāsu / sarūsējusi izlietne pamestas rūpnīcas ģērbtuvē utml.). Bilžu ir daudz jo daudz. Simti, tūkstoši. Šis ir aizraujošākais un labākais no visiem posmiem. Infekcija izplatās - saslimst blakus esošie un tā tas turpinās līdz pat pāris gadiem, kamēr tiek sasniegts nākamais posms.

2) paškritiskais briedums - sāc apzināties, ka visas Tavs bildes ir "bērnišķīgs" sūds un kāds jau to pašu tikai labāk ir nobildējis nieka miljons reizes krietni pirms Tevis. Fotogrāfs paliek selektīvāks, bildē tikai lietas, kas patiešām šķiet neikdienišķas un dara to ātri un precīzi. Pēcāk, visas bildes tiek izdzēstas, sūds vien ir un nav tādas vērts nedz glabāt, nedz kādam rādīt. Uz šo momentu pirmais aparāts jau sen ir nomainīts pret labāku "spoguli". Paralēli paspēts nopelnīt ne viens vien simtu latu bildējot kaut kādas haltūras, kas kalpo par pietiekamu attaisnojumu gan jaunu lēcu, gan citu krāmu iegādei. Tic, ka tas jau sen vairs nav hobijs un ka, ja gribās nopelnīt, tad uz "tehniku" nav jāskopojas. Tās nedaudzās bildes, kas tomēr pašam šķiet labas - visticamāk, ka ir arī.

3) recesija - panīkums. Arvien retāk tiek ņemts līdzi fotoaparāts un pat ja tiek ņemts līdzi, tad netiek vilkts ārā. Bilžu ir vēl mazāk nekā "kritiskā brieduma" posmā. Ja kāds ierunājas par fotografēšanu, rodas vēlme mainīt tēmu un jeb kāda kasīšanās par tehniskām niansēm liekas muļķīga, jo nu jau ir skaidrība, ka tie labākie un pasaules atzītākie uzņēmumi reti kad ir tehniski perfekti (īpaši labi preses foto) un tiešām labu kadru var dabūt arī ar vecu krāmu, kuram pudeles pamatnes stikls lēcas vietā. Pēcapstrāde tiek izmantota aptuveni.. nekad. Bildēm ir drīzāk dokumentāls raksturs - nevienam neko nerādām, jo nav jau ko rādīt. Šinī posmā, gluži kā laulātie pēc 20 gadiem kopdzīves, fotogrāfi mēģina atdzīvināt "dzimumdzīvi", pērkot kreisus vecus fotoaparātus (pārsvarā analogos, vēlams nevis 35mm, bet vidējā formāta Mamiya, Hiiyama, Hasselblad un visādus HOLGA un LOMO). Tas palīdz - jo atslogo sižetu, kompensējot to ar interesantām krāsām, detaļām ēnās vai neticamu detalizāciju (vidējā formātā bildēti protreti ar katru sejas grumbu un saskaitāmiem matiem uz galvas). Kādam laikam tas ir labi. Šis ir labāks posms nekā "paškritiskais briedums", jo var turpināties gandrīz neierobežoti un ir vienkāršs, taču produktīvs. Agri vai vēlu arī viņam pienāk gals, jo tas pats "visas bildes ir bērniškīgs sūds, tikai šoreiz smukās krāsās" atgriežas.

4) beigas - viss ir redzēts, viss ir izmēģināts un viss ir noriebies. Un doto brīdi vai nu cilvēks ir profesionāls fotogrāfs, kas pelna naudu ar labām bildēm, kuras sanāk nedomājot un nenes nekādu gandarījumu VAI arī ir pieredzējis foto-guru, kas zin atbildi uz jebkuru ar foto saistītu jautājumu un ir kvēli apbrīnots svaigi "inficēto" aprindās, taču pats nekad neko vairs sen sen nebildē. Nevar piespiesties.