Garastāvoklis: | negeimerisks |
Mūzika: | Quincy Jones - Soul Bossa Nova |
Easy-peasy.
Kopš kuriem laikiem spēlēs ir vajadzīgs "VERY EASY" grūtībās līmenis? Vai to cilvēku demogrāfija, kas spēlē videospēles pamazām sāk ietvert cilvēkus, kas nav spējīgi iziet spēli, ja vien pretinieki netēlo idotus, līmeņi nav uz pusi īsāki un dzīvotspēju/munīciju papildinošie priekšmeti nemētājas ik pēc divi soļi. Noskatījos šo te un atcerējos laikus, kad katram sevi cienošam geimerītim bija atvilkne ar ap sienu iznīcinātiem geimpadiem (toreiz - "džoisikiem"). Pat vispacietīgākie agri vai vēlu salūza un sarkanu no frustrācijas seju svieda kantaino NES (toreis - "HiTex") kontrolieri ap sienu. Es nesviedu, jo pašam savs NES man nebija un aizlienētu bojāt nebūtu laba ideja. Savaldījos - kliedzu uz dūri. Tai paaudzei nervi ir no dzelzs un pacietība pārsniedz standarto līmeni vairākas reizes. Protams - ir jau labi, ja var tikt uz prikšu spēlē - redzēt, kas tur tālāk notiek un kā tas viss beidzas, nepazaudējot miljonu nervušūnu un neiegūstot sirmus deniņus jau 12 gadu vecumā, taču reizēm šķiet ka spēlēs kļuvušas pārāk vieglas. Un neredzu arī īpašu motivāciju spēlēt "Hard" vai "Impossible" režīmos - jo žel to pašu nervu šūnu un neviens tā pat neteiks "WOW! Tu to spēli tiešām izgāji? Kā?" Tiesa, līdz ar neiespējami grūtām spēlēm, pamazām ir aizgājis prom arī gandarījums par to iziešanu līdz galam. Izstrādātāji gan vēljoprojām cenšas sarūpēt nopietnu izaicinājumu, taču vai tiešām vajag aizkraut jebkuru līmeni ar pretiniekiem līdz robežai, kad ja esi ticis cauri - Tev visticamāk ir vienkārši paveicies? Vai arī novietot kādu "atslēgu" 25 grūti aizsniedzamu platformu attālumā, līdz kurām veiksmīgi aizlēkt var tikai no 30-tās reizes?