late night comedy show @ "Hamlets"
Vakar, mxz vārdadienas svinību ietvaros, tika apmeklēts "comedy show" Hamletā. Tiem, kas nezin, Hamlets atrodas otrajā stāvā, virs Orange. Tiem, kas nezin, kur ir Orange, tas ir pa labi no "Runča". Tiem, kas nezin, kur ir Runcis... aww, fuck it. Tātad Hamlets un comedy show. Izrāde savā būtībā ir līdzīga "Pēdējai Pirmizrādei" - improvizācijas teātrim, kas mēdz notikt "četors baltos kreklos" otrdienu vakaros. Atšķirība ir tāda, ka "Hamletā", aktieru trupas kā tādas nav - viss notiek pēc "open mic" principa. Sasmīdināt pūli gribētāji piesakās pirms izrādes, to vārdi tiek sarakstīti uz tāfeles un izrādes laikā, vadoties no auditorijas atsaucības (smieklu skaļuma un applausu garuma), dalībniekiem piešķir punktus. Labākie rezultātā uzstājas ar monologu un/vai dziesmu. Beigās paliek viens, kurš dabū kautkādu bullshitu un vispārējo cieņu+atzinību. Ideja nav slikta, taču ejot uz turieni, biju iedomājies ko citu. Neskaitāmās filmās redzētais "comedy show" formāts ir savādāks - komiķis amatieris piesakās, to izlaiž uz skatuves, kur tas sasvīdušu pieri, prožektora gaismā plēš iepriekšsagatavotus jokus (+ nedaudz improvizē) uz sarkana samta aizkara fona. Katram punch line seko bundzinieka "akords", kurš kā izsaukuma zīme signalizē gaišājiem amerikāņiem, ka laiks smieties.
Šeit viss bija savādāk. Uz skatuves vienlaikus izlaiž vairākus dalībniekus, iereibusī auditorija izkliedz ieteikumus skeča tēmām un pāris sekundes apdomājušies dalībnieki sāk jokot. Profesionālu komiķu starp tiem nav, taču daži ir diezgan apdāvināti. Pasākumu vēl interesantāku padara tas, ka katrs no viņiem tomēr ir ļoti atšķirīgs un izmanto dažādus paņēmienus, lai savāktu kārotos punktus. Vakardienas performancē bija gan verbālie komiķi, kas nekustīgi, nemainīgu sejas izteiksmi izmānija no skatītājiem smieklus ar jokiem kā tādiem un balss intonāciju. Citi izmantoja mīmiku, lai ilustrētu savas emocijas (reizēm pārcenšoties), kas arī lika publikai zviegt. Vēl citi smīdināja ar muļķīgām kustībām, dejoja un ākstijās, lielāko daļu laika muti turēdami ciet. Veiksmīgākie gan bija tie, kas šos paņēmienus apvienoja. "Pēdējā pirmizrādē" meiteņu nav - te tās ir un pat daudz. No ~12-15 dalībniekiem, kādas 4-5 bija meitenes. Tiesa gan šoreiz no viņām tikai viena bija talantīga, pārējās tika kā mēbeles iznestas uz skatuves, pagrozītas un nonestas nost. Viena bija tik bezjēdzīga, ka kad sarīkojuma vadītājs jautāja auditorijai, ko lai šī notēlo kāds asprātis zālē nokliedzās "priede", cits "enkurs" un brīdi vēlāk vēl skaļāk izbļāva "kardāns!".
Tāds nu ir improvizācijas teātru galvenais mīnuss - ne vienmēr un ne visi dalībnieki spēj ātri saspēlēties un izdomāt ko oriģinālu un tiešām smieklīgu. Īpaši tad, ja tie ir gadijuma cilvēki, kas 5min pirms pasākuma ir atskārtuši, ka tiem piemīt humora izjūtas dāvana un ar to ir jādalās. Tādēļ daži no komiķiem uz kopējā fona izdalijās īpaši spilgti - talants + noteikti darijuši ko līdzīgu jau iepriekš + spēj būt ne tikai smieklīgi paši par sevi, bet arī uztvert citu aktieru improvizāciju un virzīt to uz kādu vērā ņemamu finālu - punch line. Otrs mīnuss pasākumam bija auditorija - varētu pietikt ar to, ka no visa cilvēku pūļa (cilvēki stāvēja, kājās, jo visiem vietas nepietika) es noteikti biju Top5 vecāko skatītāju vidū. Puse no klātesošajiem atgādināja par laikiem, kad ģimnāzijas aktu zālē kādam pasākumam savāca visus 9-12 klašu skolēnus. Ne visiem, kas vakar atradās skatuves priekšā bija laba un nobriedusi humora izjūta, tādēļ lai iegūtu vairāk punktus un skaļākas ovācijas aktieri reizēm spēlēja tieši jaunākajai auditorijas daļai, plēšot skolniekiem saprotamus jokus, tādējādi velkot kopējo pasākuma satīras līmeni uz leju. Kāds jauns cilvēks netālu no manis bija tik pārliecināts par savu humora izjūtu, ka nepalaida nevienu iespēju skaļā balsī nenobļaut kādu leimu ieteikumu. Pa visu vakaru neviena no viņa idejām nebija pat attāli smieklīga, taču ik reizi nokliedzies, tas atsēdās pašapmierinātu smaidu sejā un jutās vienkārši izcili. Njā, arī tas ir improvizācijas teātru trūkums - nākas uzklausīt ierosinājumus, par kuriem gribas pagriezites pret ierosinātāju ar seju un agressor izteiksmē pateikt "pllleeeease!". Neskatoties uz augstāk minētajiem mīnusiem, pasākums tomēr bija ļoti labs. Meitene zaļajās biksēs bija ģeniāla. Kaut neuzvarēja - cerams tā noteikti piedalīsies vēl citās reizēs un turpinās attīstīties. Uzvarētājs bija all-round labākais, un pārējie 3 runners-up arī bija izcili.
Vēl pāris secinājumi. Kaut improvizācija ir laba lieta - to meistarīgi var piekopt tikai pieredzējuši cilvēki - vakardienas izrāde bija tam spilgts piemērs. Tādēļ iesācējiem no auditorijas, kas piesakās pirmo reizi - diezgan smagi neveicas, tas savukārt ierobežo gribētāju skaitu un attiecīgi pazemina izrādes līmeni. Ar laiku, cilvēki, kas piedalās katru nedēļu kļūst jaunajiem neaizsniedzami, jo labāk jūt publiku un prot ar to manipulēt. Šādus veterānus derētu atlsīt atsevišķām improvizācijas izrādēm - piemēram tai pašai "pēdējai pirmizrādei". Vakardienas 4 labākie (ieskaitot meiteni) iespējams varētu pat pārspēt "pēdējās pirmizrādes" aktieru trupu, kas pamazām sāk stagnēt, atkal un atkal izmantojot vienus un tos pašus publikas sasmīdināšanas paņēmienus. Katrā ziņā iesaku aiziet. Ja tiksiet pāri sīču masām un debiliķim, kas ģenerē stulbākās jebkad dzirdētās idejas un nepārtraukti zīmējas ar savu digitālo ziepjutrauku, noteikti labi pavadīsiet vakaru.