Reiz dzīvoja cilvēks. Vienkārši cilvēks. Viņš pavasarī staigāja pa ziedošu pļavu un dziedāja. Kādu vakaru rietēja saule. Pāri lidoja naktstauriņš un ar spārnu aizsedza pēdējo staru. Cilvēks aizmiga. Pamodās nakts vidū no tā, ka pļava bija kļuvusi cieta. Tā tagad bija no stikla, uz kura pavisam viegli bija uzšvīkātas puķes un zāle. Apakšā tukšums. Tumšs bezdibenis.
Tā cilvēks kļuva par princi. Viņš bija redzējis tukšumu un iepazinis bailes. Viņš sēdēja stikla tronī, kamēr apkārt citi skraidīja pa šķietamo pļavu. Princis kļuva smagāks. Viņš bija svarīgs, viņš skatījās uz citiem no augšas, un stikls zem troņa no svara plaisāja. Cauri plaisām elpoja tukšums. Plaisas stiepās garākas un aizstiepās līdz apvārsnim. No apvāršņa atnāca zebra, noskūpstīja princi, un princis kļuva par vardi. Vardei aizvien galvā bija zelta kronis, viņa sēdēja augstāk par citiem un skatījās uz visiem caur stiklu. Viņai nevarēja pieskarties un viņa nevarēja pieskarties. Tukšums ap viņu kļuva aizvien lielāks un neizturamāks, tikai stiklā dažādos neparastos veidos atstarojās pļava, šķietamā pļava, kuras mainīgie atspulgi bija vienīgais prieks un mierinājums.
Varde stiklā ieraudzīja sevi. Ieraudzīja, ka viņa ir varde ar kroni galvā, nevis princis ar kroni galvā. Viņa ieraudzīja, cik kronis ir neīsts. Viņa iemeta to plaisā, nolēca dubļos un kļuva par īstu vardi. Stikls kļuva par mainīgu ūdens virsmu, un tukšums kļuva par dziļumu.