Sometimes I'm wondering about Creator of Universe(Kurt Vonnegut)
Šodien mani pārņēma izteikti pozitīva, pavasarīga, mierīga nolemtības sajūta. Un ne deļ kara draudiem, jeb kā tagad iecienīts teikt krīzes.
Par to gan es nešaubos, karš agrāk vai vēlāk būs un tas ir neizbēgami. Nobīsies ūsainais arābs, atradīs citu vainīgo. Rinda jau kārtojās. Nebrīnīšos ja nākamajiem uzklups vecajiem paziņām, dzeltenajiem bastardiem. Un tad jau vēl Āfrikā un Dienvidamerikā ir vesels lērums vispasaules miera un demokrātijas grāvēju.
Patiesībā es labāk mirstu no kādas viltīgas masu iznīcināšanas uzpariktes tagad, kamēr maniem bērniem nav atvēries lūramais caurums, nekā dzīvoju mierinot sevi ar domām, ka tad kad es nomiršu klepodams un pirzdams savos pēļos, mani tas vairs neskars.
Cilvēku maldīgie priekšstati par it kā eksistējošo demokrātiju ir vienkārši apbrīnojami. Mums taču ir pasaules varenie bez sirdsapziņas, kuriem pat Visuma radītājs, jeb kā nu kurā ģimenē to sauc, vairs nav traucēklis, kur nu vēl dzīvā ložmetēju gaļa.
Beigu beigās, nav nepieciešams kāds monstrozs, mistisks ienaidnieks džungļos vai tuksnesī. Tie, kas draud ar karu, un tā naidīgākie pretinieki, ar neko daudz neatšķirās. Konfliktiņš briest.
Pārmetiet man, bet kopš bērnības man lielākās bailes ir iedzinušu pārlieku fanātiski cilvēki.
Bet kādēļ tāda sajūta, velns viņu zina.