Par nozīmīgo
Tā kā mans rakstīšanas skills šobrīd nav tik augsts, lai izmantotu kā weapon of choice bārstīšanos ar ūberciniskām asprātībām, kuras sagādā prieku tautiešiem (kaut arī šodien kā reiz būtu tā diena, kad uzlikt visiem heita zīmogu) tad šoreiz pastāstīšu par Būtisko.
Vakar pēc darba biju aizskrējis līdz Amatai. Neskatoties uz īsti nesaprotamajiem laika apstākļiem neliela/vidēja/"pavisamtuvmēra" izmēra zivis cēlās un ņēma uz nebēdu. Tā tas turpinājās līdz iestājās pustumsiņa un rokās panesās mēmurs. Striķi pinās un kājas klupa, kas rezultējās satriecošā, kaunpilnā atpakaļgaitas kritienā ūdenī, kuru ar ņirdzienu sejā noskatījās vietējās faunas pārstāvis Bebrs. Pie visām fiziskajām sāpēm, klāt pievienojās psiholoģiskā, jo konstatēju ka brienambiksēm esmu uzplēsis pamatīgu caurumu uz pakaļas.
Visas zīmes liecināja, ka jāmet miers, taču dzens ņēma virsroku un pirmatnējā mednieka balss teica: vēl vajag iemest. Pārsēju piņķerbārdu auklas galā, uzliku mušu (ā, starp citu, protams, ka to, kas iepriekš bija galā, pārsienot "veiksmīgi" iemetu upē), uzpīpēju un ar otro metienu izvilku savu Latvijas alatu rekordu. Pulkstens 23:30 slapju pakaļu, bet ar stulbu smaidu braucu mājās.
Lūk tā.

Un šodien aizeju ar dēlu uz kungfu pandu, un kā jums liekas, tur čalis nomierinās, iemeditē un lielgabala lodes mētā. Lēnprātība, un vēlreiz lēnprātība, man ir akūti nepieciešama biežāk. Bet, kā rāda empīriskā pieredze, pagaidām gadījumi, kad tā vienkārši atnāk, ir sasodīti reti.



Alata, Thymallus thymallus
36 cm, nosvērt gan nesanāca.