Un zeķbikses vienmēr šļuka uz leju (un bija riebīgos netīros pasteļtoņos (blāvās kaku krāsas, kā es tās saucu)). Cēls un cienījams skats vispār nebija iespējams - tas mani, bērnu, protams, uztrauca vismazāk.
Es vsp biju skats par rubli - fiziski ļoti aktīvs skuķēns, kuru par varītēm gribēja pataisīt kārtīgu (baltās izejamās sandales, lakatiņš un divas bizes, ko allaž pina tik stingri, ka savilku manu muti mākslīgā smaidā), bet protestā es ikdienā vilku tikai betmena krekliņu un bruņurupuču nindzju šortus (vai vēsā laikā velveta bikses akurāti tik ilgi, kamēr sniedzās vairs tikai līdz potītēm un sāka spiest šekumā). 7 gados beidzot saņēmos un paziņoju, ka tām bizēm ir pienācis gals un pieprasīju tūlītēju to iznīdēšanu.