Viss atkarīgs no tā, kāda ir tava pasaules uztvere un estētisko priekšstatu robežas. Tam, ka izstādē dominē seksuāla rakstura provokācijas, var piekrist. Tomēr, ne jau vienmēr tās aprobežojas tikai ar vienkāršotas epatāžas radīšanu, kad uzgleznojam pežu un lieta darīta. Ivars Grāvlejs taču apzināti spēlējas ar sabiedrības priekšstatiem par publisko un privāto (daudzi skatās porno, bet neatzīs to publiski), vienlaikus kritizējot mākslas interesantumu iepretī darbiem, kas absolūti nepretendē būt māksla (viņa provokācijas gadījumā - pornofilma).

Un kā tad ar Ginta Apsīša sirreālajiem darbiem, kas šķiet no dziļākajiem zemapziņas slāņiem izvilkti un uz kuriem skatoties pārņem dīvaina sajūta, ka cilvēkiem nav ne jausmas, kas slēpjas viņu galvās zem saprāta? Zem viņa video youtube pierakstīts ka tie ir slima cilvēka murgi, ne māksla. Kā ar Aijas Zariņas līnijām, kuras daudzi savulaik sauca par bērnudārza līmeņa ķēpājumiem? Laganovska McLenin darbiem? Fišera trīs tablešu darbu, par kuru viņš gandrīz dabūja krimināllietu? Artūra Bērziņa "Kažoks"? Izstādes vājā vieta visdrīzāk slēpjas faktā, ka mākslinieku negantums visbiežāk saistīts ar performancēm, akcijām, pasākumiem, kurus grūti (lai neteiktu - neiespējami) saglabāt vēlākai izrādīšanai muzejā. Tādam formātam provokācija vislabāk atklājas darbos, kuros atklāti parādītas vietas un darbības, kuras pieņemts publiski nerādīt (sekss). Tas ātrumā nāk prātā par redzēto.