cilvēce Ilūziju laukā.
Viegls lietus sašvīkājis manu nakts logu, nomierinoša ūdens skaņa aicina atbrīvot nesaderības. Es mainos un mans miera templis sāk iegūt nojaušamas aprises. Es zinu, ka šī dzīve ir īpaša, ka laiks ir kļuvis nosacīts un gaisma spēj ieskaut katru manu nostūri. Savādi tā būt. Skaisti tā just.
Apzināšanās.