reizēm liekoties, ka ir kaut kā ..
Cilvēki pa pasauli kā salmi kuļas. Katrs ar savu dzīves gājumu pārņemts.Katrs cenšas ko izcīnīt. Vai nu tās būtu mājas, vai tā būtu mīlestība, darbs, vai vienkārši siltums, kas gādā cilvēkiem dzīvotgribu. Ir interesanti skatīties uz viņiem no malas. Cilvēki piedzimst, izaug, dzīvo, mīl, noveco un mirst. Tu redzi kā katrs cīnās par sevi. Tā, itkā gladiatoru laiki atgrieztos, ne vienmēr, bet tomēr dažkārt. Mantas mūs pārņem savā varā, iznīcība lēnām mūsu dzīvēm tuvojas kā viesuļvētra "Katrīna". Mēs, salmi, gan pasliktinām, gan uzlabojam kulšanos pa pasauli. Tu man prasi, kas ar mums notiek, bet Tu taču redzi. Daži salmi paliek arvien tukšāki. Daži atkal cenšas izdzīvot ar mīlestības palīdzību. Bet, vai uz to var paļauties. Tu mani noskaņoji uz pesimistiskas nots. Domāju, ka tā arī paliks. Vismaz pagaidām pilnīgi noteikti. Es iegrimstu sevī kā ūdens iekš zemes. Un tas arī ir viss..