par adopciju pie chaikas
man nav nekad bijis šaubu, ka es būtu adoptēta, bet bērnībā ļoti gribēju dzīvot draudzenes ģimenē. viņiem smuki smaržoja dzīvoklis, arī pēc izkārtojuma tāds mājīgs, kā manai krustmātei, kas man ļoti patika un arī visa viņas ģimene. visi bija tādi patīkami, arī tajā draudzenes ģimenē. viņai bija kanārijputniņi.
un vēl es citu, bet turpat blakus esošu periodu, gribēju dzīvot sava brālēna ģimenē. viņam bija arī māsa, bet to es biju izplānojusi samainīt pret mani pie mana brāļa. vēl viņam bija un ir diezgan riebīgs tētis un mamma kā mamma, kā manas mammas māsa. un dzīvoklis ne īpašs, ar dīvainu tualeti, kas bija vēsa un smaržoja tā auksti un sintētiski. un vienmēr, kad tur dažas reizes paliku pa nakti, nosalu ar plāno segu. bet man ļoti patika brālēns.

par adopcijas jautājumu mēs ar brāli dažreiz kacinām mammu. ka tik dažādi cilvēki vieniem un tiem pašiem nevar piedzimt.
kaut gan mēs ne tuvu tik dažādi. uz savu dzīvesbiedru fona parasti iezīmejamies kā vienas sugas subjekti, ne tās labākās, protams.