par lauksaimniecību runājot
jūs neticēsiet un smīkņāsiet, bet visgaršīgākās, saldākās zemenes ir manā mūsu dobē. česnīgi
//pirmās ogas pa tīro iznīcināja vārnas ar savām sabiedrotajām žagatām. nu labi, es nevaru likt ne galvu, ne aci ķīlā, bet vārnas kādas četras plosījās pa zālāju viendien piebraucot un divas pārbiedētas maizes čiepējas žagatas kārtīgi sašutušas lamājās iesprukušas mežā. /kur te tie komati bija jāliek?/ un kāds izārdīja aiz pakša nolikto ogļu maisu, izrāva birkas atraitņu un magoņu podiņiem un iecirta robus vēl zaļos lauka tomātos. un tas, ka jāņogas pa tīro un no ķirša nogāzta sēta zemē, lai tiktu pie vienīgajām divām ķiršogām.. ā un dusmās par zaļo zemeņtīklu norāva pa pirmajam pumpuram zīda magonēm un āzijas gundegām.

bet trieciens manai darbībai ir baziliks. zaļie abas šķirnes aug griezdamies, viens izteikti garšo pēc anīsa (lakricas, jū nou, vēē), otrs pēc citronmētrām (paldies, man ir orģinālās, te es gribēju tīru baziliku). uz paciņām, protams, tikai un vienīgi vārds baziliks. savukārt sarkanais nīkuļo pāris stādiņos, kas nekustas ne pa centimetru.