es tā agrāk dzīvoju diezgan visās lietās, bet nonācu pie secinājuma, ka tam īsti nav jēgas, jo tā dzīvojot tu attopies 10 gadus vēlāk ar it kā foršām pieredzēm, bet ne pārāk foršos apstākļos, vai ar daudz iesaktām/nepabeigtām lietam, kuras gribētos, ka būtu pabeigusi

daudz ko arī bērni maina. un no vienas puses it kā ir apziņa, ka arī rīt var ķieģelis uzkrist, bet var arī neuzkrist, bet negribas atkal pēc 10 gadiem secināt, ka pēdējie 10 gadi ir vnk notrallināti

bet tā kopumā, es cenšos nedomāt, par to, kas būs vai nebūs, drīzāk šobrīd ļoti cenšos mācīties būt šeit šaja brīdī, klātesoša. nu tā, lai katra diena ir piepildīta, nedaudz izdaru nākotnei, nedaudz izdaru nakamajai 10gadei, nedaudz nākamajam gadam, nedaudz - lai šodiena būtu forša, kgan šobrīd biš grūti, jo ārā baigi karsts, gribētos aizbraukt šodien kkur, bet tad jāņem līdzi ledusskapis, kurā noslēpties...