raiņa aspazijas vasarnīca bija ciet, bet vārtiņi vaļā, gājam apiet ap, dārza dziļākajā stūrī atradām baltu soliņu zem milzīgām priedēm zilās debesīs vakara saulē. runājām, runājām, runājām, klausījāmies.
iznāca apkopēja pa sētas durvīm un samulsa - nesapratu. tas nekas, nevar visu saprast, visu zināt