trešā lieta
ar mammu sakārtojām, pabeidzām pērn mirušās vecāsmammas kapu. turpat arī mans tētis un citi tās puses radi. jau 5 gadi kopš tēva nāves
cik ātri cilvēks aprod - normāli aizejot uz kapiem, apsveicinies, uzmanīgi uzkop, jūti pietāti un vēl ko grūti noformulējamu.
bet tad tev jāpārkārto 5 kopiņu apmales, jālīdzina grants, jāliek plēves, jāber akmentiņi. staigā pāri mirušajiem, jo fiziski nav iespējams neuzkāpt kādam no ieraktajiem zārkiem. un tas ir normāli, atbilstoši
izdarīta un pabeigta darba sajūta. teicu, par laimi tur vairs nevienu neglabās, jo visas vietas aizņemtas. mammma nosaka, vairs jau nav ko, uz ko atbildēju - kādu jau vienmēr var atrast.
es vispār nesparotu, kādēļ ja sarunās tiek runāts par nāvi, pēc tam to atzīmē kā īpašu tematu, nereti nosakot - nu kur mēs te aizrunājāmies, par šito nē, utt. tas taču ir tikpat līdzvērtīgs temats, kā visi pārējie dzīves temati.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: