man Vējš vītolos ļoti patīk /es iepriekš kautrējos nākt atzīties, bet ja jau mufs, tad es ar/. tur gan ir labi daudz poētisku dabas aprakstu, bet mani ļoti izklaidē, piemēram, krupis, kas ir lielīgs un uzpūtīgs un aizrautīgs un, piemēram, pārģērbās par vešerieni lai iztiktu no cietuma jo viņam ēdienu pienesošajai cietuma uzrauga meitai palika viņa žēl, kā tā krupīti par auto zādzību un strīdēšanos ar tiesnesi iemeta cietumā (viņš gan pamanījās sastrīdēties arī ar to beibi). ļoti cilvēciska tā grāmata, labi uzrakstīts par draudzību, ir arī dēkas ar pakaļdzīšanos

es gan tikai iesāku, man ar Trīs vīriem nekā neveicas, katru reizi iesākot lasīt notiek kaut kas un jāpārtrauc, bet humora ziņā likās līdzīga

Tūve Jānsone manuprāt ir jāpalasa visiem, tur ir tik daudz sirsnības un brīnišķīgu lietu. jebkuram ar bērniem strādājošam cilvēkam Neredzamais bērns būtu obligāti. un man patīk, ka tā iejūtīgi un pieņemoši ir aprakstītas arī visādas epizodes, kur varoņi izdarās cilvēcisku vājību vadīti. greizsirdība, skaudība, bailes (Svilpaste, kas ticēja katastrofai mani iedvesmo, kad es no kkā šausmīgi baidos), Murmulis, kas mīlēja klusumu vispār ir mana vismīļākā (lai gan konkurence ir liela) - viņš strādā karnevālā, kuru izposta lietus, savāc atpakaļ visas lietas un laiž iekšā bērnus, kuri tur drīkst spēlēties, ja ir klusi, viņš jau tāpat viņus laida braukt karuseļos vairāk reižu nekā pienāktos. es ļoti apbrīnoju Muminu Māmiņu, ļoti ktura māte

es Prustru nedabeidzu, jo man gribas lasīt lēni un ar baudu, visu laiku dzīve steidzina, man tur katrs teikums garšo kā konfekte, negribas sasteigt