jrt krizantēmas

stāstam, sižetam pat varētu būt potenciāls - neatbildētas mīlestības, nepiepildītas ilgas, bailes no tuvības, bet tieši iestudējuma veids ar kariķēšanu, vienkāršošanu to padara sadzīvisku, triviālu, nenozīmīgu. bet ne pietiekami, lai būtu smieklīgi. un paliek viens jautājums - kāda hrena pēc kas tāds jāiestudē?

bet, protams, būt telpā, pilnā ar cilvēkiem cieši cieši, neredzēt nevienas pašas nolāpītās maskas, tas ir lieliski un ielīksmojoši