varbūt šonedēļ jau guļ, kas zin. bet šodien izlasīju, ka pie mūsu neziemām viņi tiešām mēdzot arī neaizmigt.

man šķiet, sāls jau tajā, ka lāči mums vēl pagaidām tādi pasaku tēli, kas pukst par izgrūstītiem krēsliem un izēstām bļodiņām. kā jau te augstāk minēts, arī citi meža zvēri mums var sabraukt virsū pie drūmākas omas, bet par viņu klātbūtni mežā neraustamies un nebažamies. jo pierasts ar domu