Kamčatkas ceļojuma laikā lāči "uzglūnēja" visu laiku. Rūpīgi pildījām vietējo norādes - ejot pa taigu vai citām lāčainām vietām ar karoti grabinājām krūzītes un skaļi sarunājāmies, ik pa laikam pabļaustījāmies.
Ja lācis ir vesels un paēdis, nebūs ievainots vai kā citādi apdraudēts, viņš pats nekad neuzbruks. Svaigas un mazāk svaigas pēdas un kakas redzējām regulāri, vienreiz pat tā, ka pilnīgi skaidrs, ka viņš ir tepat blakus, jo pirms 10 min tās pēdas tur vēl nebija. Bailīgi jau bija sākumā, bet lāči neizrādīja par mums nekādu interesi.
Diez, šie neguļ ziemas miegā, jo tik silts?