ko es šodien izdarīju - uzvarēju mūzikas akadēmijā rīkotajās telpu orientēšanās sacensībās. juhuuu!
beidzot esmu S40 grupā, iepriekšējā bija jāsacenšas ar jaunkundzēm, sākot no 17 gadu vecuma. ja viņas kaut cik saprot karti, apskriet neiespējami.
man raksturīgs paterns kā pērnnedēļ pa mežu biķerniekos orientējoties - visu laiku pie punktiem mans ceļš krustojās ar kādu vīru. no punktiem prom viņš devās daudz ātrāk par mani, bet pie nākamā atkal satikāmies. beigās gribējās viņam pateikt - es reāli sūdīgi skrienu, bet tu sūdīgi orientējies.

mūzikas akadēmijā ir ļoti dīvains pagrabs - daļa izremontēta labākajās eiroremonta kantri tradīcijās ar atsegtiem pamatu akmeņiem, flīzēm ala māls utt. savukārt, otrā galā pēc lēruma pamestu, nesakoptu telpu labirinta atrodas kaut kas pirtveidīgs no astoņdesmitajiem ar tumši brūni lakotu dēlīšu sienu apšuvumu.
bet kas mani pārsteidza, nē, precīzāk - it nemaz nepārsteidza - drausmīgā tualete. mūs laida tikai pirmā stāva džeku točā - smird tā, ka acīs cērtas, agrīno 90 remonts. bet tā nav vienīgā bēdīgā tualete šādās ēkās - hroniski universitātēm un citiem tādiem iestādījumiem. un es nesaprotu, kādēļ tādu salīdzinoši sīkumu nevar savest kārtībā, tas neprasa simtiem tūkstošu vai kapitālo remontu visā ēkā. tikai izremontējiet točas. pārējās telpas, ja nekrīt apmetums uz galvas, nav neizturami auksti, ir daudz maz kvalitatīvi mācībām nepieciešamie materiāli un, galvenais, sakarīgi pasniedzēji - pofig. vecas ēkas, kalpojušas ilgi, par laimi nav izlaizītas un sadzītas plastmasas stūrīšos vai armstrongos.