pa tām simts kāpnēm man nesās garām viens onka, bļaudams: malā, zaķīt. nē, nu skrēja viņš apbrīnojami žiperīgi, pa div pakāpieni augšā, pa trīs lejā, tikai noorientēties lāga nesanāca. kamēr es rāpus klumburēju, viņš vēl 4 reizes pamanījās mani apdzīt un atkal noklīst neceļos. man no sirds un tiesas bija prieks ieskriet finišā 3 sekundes pirms viņa, zaķīt.