atsaucoties jau uz lentā atsaucītā alefa puksta komentāriem, es mūžā kopā neesmu runājusi tik daudz krieviski kā pēdējā pusgada laikā pie pāris celtniecības objektiem strādājot. un tur ir gan pa ruski ņemožna, gan pēc situācijām un acīm redzams, ka saprot, bet ne pušplēstu zilbi latviski, gan sirms saša no zilupes, kas atzīst jau kopš skolas laikiem nespēju apgūt un saprast šo priekšmetu, nekas, es viņam purvs, slieksnis un grīdlīstes, viņš man peregorodka, rakovina, nasos i šurupi. ir, kas piedāvā latviski, lai arī daži vārdi piemirstas un locījumi lokās nedaudz. rezultātā es neesmu daudz labāk apguvusi prasmi, jau skolā man līdz teicamnieces laimei bija 4 krievu valodā un fizkultūrā, brīžiem runas vidū iestājas noslaucīta tāfele vai četru mēģinājumu disleksija uz vienu zilbi, lai arī vēlāk, pie sevis viss atšķetinās un izritinās raiti. rezultātā esmu gatava pāriet uz krievu valodu pie pirmā teikuma, jo tāpat nav jēgas. savulaik esmu spītīgi turējusies savos ierakumos pat kantorī atbildot uz zvanu, kā sarunas izmisumā izrādījās, ar galveno, maskavas klientu.
es kožu sev mēlē un mēģinu noturēties pie latviskā pie iespējas, bet arī pārsteigti vēroju šo paralēlo sabiedrību. kaut gan, jau šobrīd darba vidē ienāk par mani 10 gadus jaunāki cilvēki, kas nespēj krieviski necik. drīz būs interesanti novērot saskarsmi viņu, viņu krievu vienaudžu, kā arī viņu un pirmajā rindkopā aprakstīto starpā.
tad vēl izlasīju bogeni, kas liek domāt no trešā punkta par šo, bet to citdien, man apnika formulēties, jūs tāpat ar mani nopietni nerunājat.