lasītava, tātad

izlasījusi izrādes formātu, sapratu, ka nesaņemšos tādam.
tomēr aizvest meitu, kurai šobrīd ir 14, kurai ir visi izaugšanai būtiskie jautājumi, kurai būtu jēdzīgi saprast, ka tam ejam cauri mēs visi.
neizstāstot par formātu, pierunāju viņu un sevi. labi, ka tur tik daudz kāpņu, nepagriezties un neaizšmaukt.
pirmajās trīs acīs vairākas reizes ļoti sasmaidījos, atcerējos meitas atskārsmi, kur tu esi mani ievilkusi.
ilgi skatoties acīs visa apkārtne izplūst, paliek tikai abstrakts, ģeometrisks objekts.

man pirmās bija garlaicīgi, tādas naivas pārdomas, protams, nolasās raksturu ievirzes, vērtības, interesanti tā brīža manas vai valsts vēstures konteksts.
trešais vecvectēvs. ne ne
un tad luīze. meitene, kurai viss ir dzīvs, kurai viss vēl deg, viss vēl ir būtisks. man palika kaudze nepateiktā, nerunātā.
pie piektās apraudājos. pajautāju. pie sevis paņemta mamma 17 gados, lai tēvs vairs nevarētu viņu sist. no mazotnes nolikta apņemšanās.
pēdējais. so fucking special, bet tie nebija vārdi, tikai vārdi. un vārdos neteikt.

ja nu būtu bijis jāsāk no citas istabas. vai vispār citiem

meita priecīga un aizrautīga. vismazāk interesanti bijis pirmais. ja?, tā bija krista b.