Šai sakarā man reiz bija burvīgs sapnis. Es stāvēju daudzstāvu mājas kāpņu telpā un pienāca lifts ar stikla durvīm. Es iegāju liftā, durvis aizvērās. Saplīsa kaut kādas troses, lifta kabīne sagriezās ar durvīm uz leju un sāka krist. Es skatījos pelēkajā šahtā un sapratu, ka viss, tā ir visa mana dzīve, no mana piektā vai sestā stāva līdz zemei un viss. Vairs nav nekā nezināma un negaidīta, neviens man neuzbruks, nekādas nepatikšanas mani nepiemeklēs vairs nekad. Kļuva tik labi un mierīgi. Tad, kamēr lifts tuvojās zemei, es sapratu, ka neesmu nemaz tik augstu un varu, sasodīts, izdzīvot, kas nozīmēs drausmīgas sāpes un lērumu nepatikšanu. Tad mani pārņēma šausmas.

Droša nāve ir mūsu viss.