burvīgajā krustojumā, kur satiekas četras ielas, lai arī tā forma ir parastā, ne astoņstaru zvaigznīte, ļoti bīstami pārvietoties pie zaļās gājēju gaismiņas. daigas. divi mani nepalaida, trešais nesās virsū. jābļaustās, jāvicinās, ziniet, pie mums, te attālajā, klusajā centrā visi tādi pieklājīgi, ziniet.

pastā puisis, lauzītā, bet simpātiskā latviešu valodā sūtīja paku ar halātu, šampūnu, skūšanās putām un. izrādījās tomēr krievs, viss naikē, mazliet bandītisks, bet viņa pārliecība runāt latviski joprojām bija simpātiska. nu tā kā itālis būtu te atbraucis, ielauzījies vietējā valodā un lepns to lietot. nevarēju saprast, kādēļ viņam sūtīt uz ārpusi šampūnus, tur taču var labus dabūt (vēl itāļa tēls nebija lauzts ar krieva tēlu), ja nu vienīgi kādus īpašos, latviešu, bio, bet izrādījās tas lētais, melnajā pudelē, syoss vai kā. un tad atskanēja arī adresāta vieta - valmiermuiža. viss skaidrs, tikai pastniecei nē, aizkaitināta teica, ka tādas nav, ka tā ir valmiera, ka. pārējie rindā puišus aizstāvēja ar kocēnu novadu, man gan šķiet burtnieku, kā bijušajai valmiermuižas robežniecei, bet tik straujas tās pārmaiņas, varas un intereses. nokavēju savu cipariņu pie tantes.