Gribēju redzēt savu sejas izteiksmi šorīt, kad pagriežot mašīnas atslēgu aizdedzē, PILNĪGI nekas nenotika. Protams, kārtējais Mērfija likums (i bio...). Un tieši dienā, kad jābrauc uz Cēsīm. Nice...
Tas viss noveda pie sačakarēta garīgā. Pie reizes pieķērās klāt domas arī par citām tēmām, kas spēj radīt vēl draņķīgāku sajūtu.
šitā čīkstot pats pie sevis, atcerējos to anekdoti:
Vīrs saka sievai:
-paklau, mums baigais klusums, kad mēs darām to. Nu tu varētu tā kā bišķi skaļāk, pavaidēt varbūt..
Vakarā guļamistabā viss notiek. Sieva jautā:
-tagad sākt vaidēt?
-nē, pagaidi vēl bišķiņ.
-nu, tagad?
-labi, sāc.
-ārprāts, ārprāts, naudas nav, darba nav, valstī krīze, ko nu lai dara!
/šitas tāds mans brīvs atstāstījums/
Protams, tad kad šito Jurģis stāstīja, tad varēja pārrēkt jēgu.
Es ar šodien šitā apmēram būtu varējis vaidēt.

Bet... vakarā kārtējais brauciens ar riteni, pēc tam pa ļoti ilgiem laikiem TV (nu jau kādu mēnesi nebiju neko skatījies). Brīnos, ka agrāk nebiju redzējis filmu Vanilla Sky. Man jau patika. Nekāda izklaide, bet šodien tieši laikā. Un tagad dungoju līdzi Pītera Gabriela Solsbury Hill no filmas soundtreka. Jā, un beidzot jāiet gulēt.