Elizabete's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 14 journal entries, after skipping by the 40 most recent ones recorded in
Elizabete's LiveJournal:
[ Next 20 >> ]
| Tuesday, February 3rd, 2015 | | 7:47 pm |
Man kauns, bet man nedod miera šis debīlais komentārs zem Džima raksta. Tam it kā ir pavisam maz sakara ar rakstā stāstīto, taču izklausās kā šausmenē:
"Linda un citi,
kad nomirsit tad neejiet pretī gaismai, bet pieprasiet ar visu savu esību atgriezties pie Avota. Ja iesit pretī gaismai, tad kā mušas iekritīsit elektriskā tīklā, kas izdzēsīs jūsu atmiņas un nonāksit viltus vecāko lokā, kas pētīs jūsu darbus un atgriezīs jūs atpakaļ uz zemi. Jūs pēc nāves var satikt Jūsu radinieki, draugi utt. kas aicinās nākt baltajā gaismā - bēdziet, tās ir lamatas Tā jūs būsit mūžīgs ieslodzītais uz šīs planētas. Šī planēta ir cietums. Tas ka jūs izdarījāt šādu rīcību bija nolemta, nu jūs sevi mocāt visu dzīvi. Un tā atkal un atkal un atkal. Jums jāatgriežas pie Avota un tad jūs būsit brīvi. Brīvi iemiesoties uz kuras planētas, dimensijas, visuma, būtnes vien vēlaties. Tas ir viss kas jums jāzin. Kam lemts saprast tas to arī izdarīs." | | Sunday, January 11th, 2015 | | 3:47 pm |
Esmu attālinājusies no Dieva, aizmirstu palūgties, iesaistos konfliktos, visu laiku raudu un žēloju sevi, ka visi mani apdirš. Turklāt atrodu visādus ieganstus, lai neaizietu uz baznīcu. | | Sunday, December 28th, 2014 | | 12:30 pm |
Taču citādi, es, piemēram, neaizgāju uz Misi Ziemassvētkos, un neaiziešu arī šodien, jo negribas ar to apgrūtināt dzīvesbiedru, kuram to nevajag, un negribas arī atraut viņiem savu klātbūtni vairākas stundas, turklāt vienai un bez auto man tas ir grūti.
Man vienkārši nav spēka. Es neesmu nekāda sabiedrības dvēsle un sludinātāja. Man tas sanāk mākslīgi arī ģimenē. Es kādu laiku mēģināju lūgties pie galda, bet viņi piedalījās tikai pieklājības pēc, ja vispār, ja uzstāju. Viņš kādu laiku nāca man līdzi, lai būtu man tuvāk, un lai es nebēdātos, bet tad atkal viss aizgāja vecajās sliedēs.
Es esmu ģimenē vienīgā, kam nepieciešams aiziet uz Misi, vienīgā, kas gribētu kopīgi palūgties, un tā ir bijis, kad es dzīvoju ar vecākiem, tā arī ir ar vīru un bērniem. Nē, viņš neiebilst, viņš piedalās, bet redzu, cik viņam tas ir grūti un nedabiski. Es turēju viņa rokas, es izvēlējos vārdus, kad gribēju apzināti iesaistīt Dievu kopīgos lēmumos. Un es zinu, zinu, ka pēc dzīvesveida un attieksmes viņs ir tuvāk Dievam nekā es. Tikai tik neapzināti. Kā tur bija Mateja ev., ka jūs pat nezināsiet, ka tas biju es, bet būsiet man to darījuši. Tā kā par viņa pestīšanu man ir miers, savukārt bērniem vēl priekšā garš ceļš, un mēs devām bērniem, ko varējām. Nesen tikai tā īsti apjēdzu, ka bērni ir viesi, un ka tā arī pret viņiem jāizturas.
Taču man pašai, pašai. Kā man vajag to apzināto praksi. | | 12:00 pm |
| | Sunday, November 9th, 2014 | | 4:53 pm |
Šodien beidzot aizbraucu uz Misi tos 9 km ar riteni. Jāraksta laikam, kā ir, šis nav nekāds slēpšanās žurnāls, tātad tas ir Ādažu militārās bāzes kapelā. Es jau tur biju vairākkārt bijusi, vīrs veda, jo vai nu laiks lietains, vai viņam vajadzēja avotu, kas ir mežā Kadagā, tā nu mēs katrs pie sava avota. Taču šodien tik dzirda diena. 9 km, pārāk nesteidzoties, nobraucu 35 minūtēs - Rīgā tādu attālumu braucu minimums stundu luksaforu dēļ. Šeit ir ļoti skaists ceļš, pa šoseju vēl tā, lai gan arī jau, uzarti lauki, debesis, bet tad ir 5 km praktiski tikai pa priežu mežu.
Pati kapela mazītiņa, tā ir ekumeniska un attiecīgi laikam ienākot nav jāmet krusts, jo Kristus nav visu laiku skapītī, bet gan tikai tiek atvests.
Cilvēku tagad rudenī vairāk. Pirms nedēļas, kad bija bīskapa vizitācija, vispār nebija kur sēdēt. Tur nāk ne tikai karavīri, bet pārsvarā vietējie iedzīvotāji, daudzi arī no Carnikavas, arī tā tante, kas lūdza Dievu par manu kaķīti. Kapelāns Raimonds pirmajā brīdī izskatās pēc klasiska homofoba, taču jo vairāk es viņu vēroju, jo viņš mani aizkustina. Raimonds ir rūpīgs un sirsnīgs, spēcīgu balsi, lai gan sniegums konservatīvs. Priesterītis ir Ilmārs Kravalis, priestera Andra brālis. Viņš nav tik harizmātisks, taču man patīk tīri labi. Zbigņevs gan kaitināja, taču centos nemeklēt visā viņa teiktajā to, kas man nepatīk.
Vēl man ir briesmīgs kauns, ka vienmēr nokavēju. Šoreiz būtu paspējusi, taču aiz Kadagas pagrieziena aizbraucu pa nepareizo ceļu, uz Gungām, un attapos svešā vietā uz zemeceļa pie ezera. Tas prasīja 15 minūtes, un tās arī nokavēju. Pie iekšā iešanas bāzē vēl arī postenī jārāda dokuments un jāparakstās žurnālā. | | Thursday, October 30th, 2014 | | 2:08 pm |
Šķiet, šis ir tas brīdis, kad gribas atgādināt kāda nu jau dzēsta cibas lietotāja pirms četriem gadiem teikto (ļoti ceru, ka šis lietotājs neapvainosies, jo ieraksts savulaik bija publisks un es to izkopēju). "atbildot uz jautājumu, kāpēc "katoļi", kas nepiekrīt arhibīskapa viedoklim kaut kādā punktā, piemēram, neatbalsta obligātu kristīgo mācību skolās, turpina iet savās baznīcās un piedalīties Aglonas svētkos. Kristīgā baznīca, kuru iedibināja Kristus, nododot atslēgas Pēterim, nav ne tāda veida sabiedriska organizācija kā Amnesty International, kuras locekļi cīnās par kopīgu sabiedrisku lietu, piemēram, cilvēktiesību ievērošanu Ķīnā un ir apvienojušies, jo nevar par to cīnīties individuāli, katrs braucot uz Ķīnu un uzraugot, kā cilvēktiesības tiek ievērotas, ne arī tāda veida sabiedriska organizācija kā politiska partija, kurā katra locekļa CV tiek vētīts un katram loceklim ir pienākums vai nu panākt cita prasībām neatbilstoša partijas locekļa izslēgšanu (piemēram, par melošanu vai zagšanu) vai arī, ja tas nav iespējams, pašam izstāties no partijas, uzskatot, ka tā sevi ir kompromitējusi." Un te teksts pilnībā ( ... tālāk ... ) | | Sunday, October 12th, 2014 | | 5:27 pm |
Biju cerējusi, ka šis būs gudrāks un skaistāks žurnāls, taču man nepieciešama vieta, kur es varu būt naiva un rakstīt neprecīzi. | | 5:17 pm |
Pagājušo svētdien atkal neaizgāju, un šoreiz tas nebija elks - pieteicās ciemos māsa, un nospriedu, ka praktiskā mīlestība svarīgāka, turklāt māsu tagad satikšu tikai Ziemassvētkos. Tagad ir diezgan grūti saplānot svētdienu ar baznīcas apmeklējumu, jo tam aiziet vairākas stundas. Tuvākā iespēja ir 9 km, un tur ir trijos dienā, bet citviet, kur jēdzīgākos laikos - rītā vai vakarā, tur ir kādi 20 vai vairāk km. Atceros dzirdējusi, ka Misi ir atļauts neapmeklēt, ja tālāk par 8 km, bet tas ir kājām. Šodien tad aizgāju, nē, mani aizveda, tajos trijos. Tā ir maza un aizkustinoša draudze, altāris bija rotāts ar ķirbjiem, jo šodien ražas svētki, bet es aizlaidos no sadraudzības, jo man pretī vīrs. Viņš arī mani pamodināja uz baznīcu pēc pustrijiem, kad gulēju dziļā miegā un sapņoju, ka ielecu ūdenī un ilgi nevaru uznirt, tomēr spītīgi kustējos un uzniru gaismā. | | Wednesday, October 8th, 2014 | | 6:39 pm |
Es tagad atkal mazāk tolerēju tā saucamos trakos kristiešus. Biju, šķiet, iemācījusies kaut cik pazemīgi pieņemt nesaskaņas kā atvērtus jautājumus, bet tagad atkal. Un kas tas ir, ka pievēršanās kristietībai tik daudzus cilvēkus sabojā? Pat tādus, kas iepriekš bijuši sakarīgi? Vai tā ir kā terapija, kuras laikā slimība iznāk uz āru? Nē, nu labi, es saprotu, ka tad, kad tā bija pašsaprotams rāmis visā Eiropā, nevar tai pārmest cilvēku nepilnību kā tādu. Bet tagad? Un ko lai tur dara? Un norobežojoties sanāk sevi turklāt kaut kā paaugstināt, tipa es tāds neesmu. Draudzējieties ar mani, mīliet, es esmu labais kristietis, es neesmu tāds. Ego.
Un vienlaikus, man tik ļoti vajag Jēzu. Es varu šaubīties, vai Viņš ir maizītē un vai viņš ir reāls vispār, bet man vajag, pat tad, ja es aizdomājos, vai tā nav vienkārši prāta kontrukcija, pat ja tā, paliek Viņa jautājums - un ko tu domā, kas Es esmu? | | Thursday, October 2nd, 2014 | | 8:55 pm |
Kas attiecas uz Rožukroni, man ir grūti to skaitīt mājās vai grupā sēdus, bet tīri labi patīk to darīt ejot, ko iemācījos svētceļojuma laikā. Sen nebiju to lūgusies, taču iespējams, mani atkal aiz čupra velk atpakaļ, jo vakar noskaitīju pirmo daļu. | | 8:31 pm |
Veselas četras svētdienas nebiju uz dievkalpojumu un atnākusi gāju pie grēksūdzes, jo es gan varu atrast iemeslus, taču zinu, ka laiks ir prioritāšu jautājums un gandrīz viss, kā dēļ izlaižu Misi, ir elki.
Pēdējos četrus gadus es eju pie grēksūdzes regulāri, vidēji reizi mēnesī. Ja nogāžu kādus podus, tad ātrāk, bet pats ilgākais, ko varu novilkt, ir divi. Pēc visiem garajiem gadiem, ko nodzīvoju bez sakramentiem, man ir bail pazaudēt to pavedienu, jo šo gadu laikā es nekļuvu laimīgāka, bet atgriešanās bija gara un mokoša. Es ticu, ka grēksūdzes laikā notiek kaut kas neredzams un es saņemu žēlastību un palīdzību. Uzticu arī atvērtus jautājumus, ar kuriem netieku galā.
Mans vismīļākais biktstēvs parasti vispirms uzslavē - man liekas, tā viņiem māca seminārā. Sākumā viņš teica, laba grēksūdze bija, no sirds, un es domāju, ka tas ir labi, bet vēlāk sapratu, ka to viņš saka tad, ja neko citu labu nevar pateikt, t.i. teiktais ir bijis nepārdomāts un nestrukturēts. Pēdējā laikā viņš pateicas Dievam, ka stāstījums ir labi sagatavots. Varbūt tādā veidā viņš programmē nožēlniekus rūpīgāk gatavoties un runāt koncentrēti, to viņš dažkārt speciāli lūdz, jo nav laika. Viena tantiņa nesaprata, ko nozīmē koncentrēti, un cita sieviete paskaidroja, ka jārunā ātri. Citādi šis priesteris ir maigs, un pie viņa pieradusi, es biju pārsteigta, kad viens cits runāja ar mani šerpi. Kad uz jautājumu, kā iet ar Rožukroni, atbildēju, ka pašlaik neiet nekā, viņš asi atcirta - PAŠLAIK tu uz ceļiem nožēlo grēkus! Tā priesteris man mācīja korektu izteiksmi.
Šoreiz priesteris nebija ne maigs, ne šerps, drīzāk bezpersonisks, taču man nekādu dižo padomu arī nevajadzēja, tikai restartēties. | | Wednesday, October 1st, 2014 | | 9:13 am |
Bet vispār šogad kļuva sliktāk. Kopš 10., 11. gada bija milzu uzrāviens, un tad nu kopš pagājušā rudens tik bieži grūtsirdība, skumjas un neticība un šaubas. Ir bail, ka mēs neaugšāmcelsimies miesā. Frīmens palīdz, un protestantu abstrakcijas arī palīdz, bet visu laiku jautājums, vai mācītājs pats tic augšāmcelšanās brīnumam vai arī tās ir tikai intelektuālas konstrukcijas? Tomēr, viņš man lika atdot salvetīti, kuru iebāzu kabatā, kad tā nokrita zemē, kontemplatīvā dievkalpojuma laikā dodot apkārt biķeri. Nez, vai tas ir tikai reglaments, vai arī viņš tic, ka tā notriepta ar Kristus asinīm? | | 9:05 am |
Visi zina, ka kristīgās popdziesmas 99% gadījumu ir bezgaumīgas. Taču tās reizēm lingvistiski programmē un palīdz sevi uzkačāt. Piemēram, "es nebaidīšos ļaunuma, jo mans Dievs ir ar mani, un ja Dievs ir ar mani, no kā man baidīties, no kā man baidītie? Tu mani neatlaid, ejot cauri mieram, vētrai, Tu mani neatlaid, ejot cauri priekam, bēdām, Tu mani neatlaid, Kungs, mani neatlaid nekad!" Un es burtiski redzu, lai gan Bargais saka, ka nedrīkst izteloties, bet es esmu jutekliskais katolis un iztēlojos, kā es eju pa dzīvi un Kungs mani neatlaiž nekad, kā bērns rotaļlaukumā iet pa šauru trubu, pie pieaugušā rokas turēdamies. Vai, ja gribam gaumīgāk, mīl mani Dievs, gar bezdibeņiem vadot. | | 9:04 am |
Šis būs mans žurnāls par ticību. |
[ Next 20 >> ]
|