Elizabete's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in
Elizabete's LiveJournal:
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
| Saturday, January 30th, 2016 | | 6:06 pm |
Man ir spēcīgs ego, kas nelaiž vēl vaļā. Varbūt nav vēl pienācis laiks, jo ego ietekmē var izdarīt arī šo to derīgu.
Kad es lūdzos par saviem darbiem ("svētī un izlabo tos"), es gan saku, ka gribu, lai tie kalpo nevis manam (kā ego) godam, bet gan lai tie ir Dieva darbi caur mani - bet es nezinu, vai esmu patiesa, kad to saku, jo esmu arī ļoti godkārīga. | | Tuesday, December 8th, 2015 | | 9:27 pm |
| | 9:05 pm |
Šosvētdien atkal piedzīvoju bēdīgo situāciju, kad nevaru iet pie dievgalda sava vīra baznīcā. Tas nenotiek bieži, jo mans vīrs nav aktīvs praktizētājs. Tomēr šī atšķirtība ir tik skumja. Ja kopā aizejam pie katoļiem, ir labāk, jo tur viņš var aiziet vismaz saņemt svētību, taču luterāņi vai nu iet, vai neiet priekšā.
Līdz šim esmu bijusi pie luterāņu dievgalda trīs reizes. Pirmā bija Lūžņā pie Rubeņa, kur to drīkst visi, un kur es noraudājos slapjiem vaigiem par saņemto žēlastību - sastapties ar Kristu abiem blakus. Otrā - pērn Lieldienās Torņakalnā, kur nonācu pie dievgaldniekiem, nesaprazdama, kurp ļaužu straume mani nes (domāju, ka viņi iet tipa pagodināt krustu), un skriet prom jau būtu bijis vēl sliktāk. Trešo - arī Torņakalnā, kontemplatīvajā dievkalpojumā, kur uz manu jautājumu atbildēja - kā jūs vēlaties. Un es vēlējos.
Arī šoreiz es vēlāk pajautāju konkrētajam mācītājam. Nu jau es tikdaudz spēju, kā uzņemties atbildību attiecībā uz to, ko manis pašas konfesijas garīdznieki varētu par to pateikt, taču es nevaru to darīt, ja otras baznīcas pārstāvis neakceptē. Nu un viņš atbildēja to, ko jau zinu - ka oficiāli baznīcas nav par to vienojušās, taču daži to dara. Un, pats labākais - ja es gribot ekumenisku akciju, viņš neiebilstot. Viņš pats esot gājis pie katoļu dievgalda - citā valstī. Varbūt Ziemassvētkos izmantošu. Jo - šis ir mācītājs, kas tagad brauc uz mūsu ciemu! | | Thursday, September 3rd, 2015 | | 9:25 pm |
Kaut kas atkal atvērās, it kā podā būtu iebāzts pumpējamais un korķis likvidēts, un ūdens atkal iet lejā. | | Monday, August 24th, 2015 | | 10:05 pm |
Vakar pat paraudāju dievkalpojuma beigās pēc tās nenotikušās grēksūdzes un citu sirdssāpju dēļ, pēc vienas telefona sarunas. Taču noslēgumā gluži kā īpaši priekš manis sāka dziedāt Taize dziesmiņu "Kungā vienmēr esmu pateicīgs". Un es atcerējos, ka iepriekš allaž pie sevis dungoju šos vārdus, arī ja biju bēdīga, un mani cēla un nesa. | | Sunday, August 23rd, 2015 | | 8:22 pm |
Šodien pēkšņi tik ļoti vajadzēja grēksūdzi, aizbraucu uz Sarkandaugavas Kristus Karaļa draudzi, jo biju par augstprātīgu priekš Kadagas, nu un par sodu Sarkandaugavā nebija, kas uzklausa. | | Thursday, August 13th, 2015 | | 10:37 pm |
Un tomēr man gribas uz Aglonu. | | Monday, June 8th, 2015 | | 9:02 pm |
Vakar modos ar sen vai vispār nebijušu tāda veida saulaina rīta sajūtu, kad visa pasaule šķiet irdena, čaboša faktūra, kurā sadzirdu maigu balsi, kas man atkārto: "Tu sācies Dievā. Elizabete, tu sācies Dievā." | | Thursday, June 4th, 2015 | | 9:25 pm |
"Neuztvert cilvēka attiecības ar dievu nopietni, ja tās ir nopietnas, ir viņu nekad īsti nesaprast un nepazīt." (c) | | Wednesday, May 6th, 2015 | | 12:02 pm |
Drausmīga ego lēkme ģimenes dzīvē, turklāt galīgi nevietā. Sen šitā nebija bijis. | | 11:46 am |
| | 11:43 am |
Ņem mani atpakaļ, man šitā ir grūti, lūdzu. Es gribu ar tevi un tevī. | | Wednesday, March 25th, 2015 | | 11:01 am |
Vakarrīt pamodos no ļauna murga par nāvi un ceļu, kas salkani smird, jo notašķīts ar cilvēka gaļu. Savukārt šorīt par ieņemšanu, izrādījās, ka esmu stāvoklī un jau labu laiciņu. Paskatījos, ka ir pasludinšanas svētki. | | Monday, March 23rd, 2015 | | 8:19 pm |
Kad es kopā ar visiem dziedāju "No posta sargā mājokļus, laukus, lai labi klājas mums pie Tavas sirds", es izjutu milzīgu aizkustinājumu. Tas ir tas tradīcijas spēks un mīlestība pret vienkāršajiem cilvēkiem, kuru vidū es anonīmi izkūstu. Iztēlojos, kā cilvēki to ir dziedājuši Latgalē pirms simts gadiem. Un kad nonāca līdz "no kara sargā", es piepeši sapratu, ka tas ir aktuāli un nekas nav mainījies. Atcerējos arī citas līdzīgas dziesmas, par kuru tapšanu stāsta, ko tās liecina par vēsturi - piemēram, ka pāri Latgalei gājis mēris vai neražas gads. Pēc tam sveica 92 gadus veco Antoņinu jubilejā. Un es pieņēmu lēmumu palikt šajā mazajā un jocīgajā draudzē. Kas man cits atliek. Ok, es tur iešu viena. Iešu tad, kad tas ir iespējams - svētdienās pulksten trijos, arī Lieldienās tikai šis dievkalpojums. Tas būs mans obligātais minimums. | | Sunday, March 8th, 2015 | | 8:40 pm |
Es kādu pusgadu nezināju, vai un kur šajā mazajā ekumeniskajā kapelā, kur katoļi nāk tikai vienreiz nedēļā, var izsūdzēt grēkus, bet tad ieraudzīju, ka pirms dievkalpojuma cilvēki pa vienam ieslīd aiz durvīm telpas galā un sapratu. Tad nu šoreiz es arī izmantoju iespēju.
Divreiz pagiežoties pa gaiteni, atklājās pavisam maza istabiņa, kurā priesteris sēdēja pavisam normālā krēslā, bet grēciniekam ieslīpi bija nolikts lūgšanu statīvs, paliktnītis vai kā lai lai nosauc šo ceļos mešanās mēbeli. Man patika, ka nav režģis kā tradicionālajā biktskrēslā, un ka redz seju un tāpēc ir pārliecība, ka tevi dzird, ka nav tā runāšana uz dullo. Atcerējos, ka Ļubļanā biktskrēsliem bija slēgtas durtiņas, virs kurām bija priesteru vārdi un lampiņas, kas rādīja, brīvs vai aizņemts.
Diemžēl man tomēr nebija labs kontakts ar biktstēvu, tomēr ne jau tas ir grēksūdzes mērķis. Es jau laikam rakstīju, ka iepriekšējais priesteris, kurš vienmēr visus steidzināja, neraugoties uz šo steigu, vienmēr atbildēja kaut kā dziļi un maigi. Sāku domāt, ka viņš mani atcerējās, vai arī viņam ir bijis dvēseļu pazīšanas talants. Jo šim tagadējam taču nevaru pārmest standarta atbildi, ja pieeju pie viņa pirmo reizi astoņu mēnešu laikā. Īstenībā otro, bet tas bija citā baznīcā, kur nevar atšķirt cilvēkus. Es arī nespēju sevi piespiest pēc grēksūdzes paklanīties priesterim, lai gan zinu, ka tā ir tradīcija, kas pagodina sakramentu, Dievu tātad, nevis šo vīrieti, bet es nevaru.
Jāatzīst, vakars sekoja maigs un jauks. Tādas stundas, kādas agrāk manā dzīvē bija biežāk - kad nejūtu salto, bezpersonisko elpu, kas mani pēdējā laikā pavada pat mīļās situācijās.
Ja godīgi, gāju pie grēksūdzes galvenokārt tāpēc, ka jaunnedēļ jālido ar lidmašīnu. Tomēr ne tikai - man ir bail iestigt kūtruma un truluma purvā. Es esmu jau teikusi, ka sakraments tomēr manī kaut ko atkausē. | | Wednesday, March 4th, 2015 | | 9:02 pm |
Kad man aizvien vairāk ir bail, ka pēc nāves būs slazdi vai nebūs nekā; kad māc bēdas par to, ka praksē ticības lietas šķiet tikai darbinām varas mehānismus; kad aizklīstu lūgšanās sāņus vai vispār aizmirstu par tām; kad sirdsapziņa ir trula un es eju pie sakramentiem mehāniski, ja vispār eju; un kad šķiet - man atkal ir zudusi tiešas mistiskas mijiedarbības izjūta, es piepeši atrodu pavedienu tur, kur negaidu. Man burtiski ieliek rokā grāmatu un saka, lasi to tagad, lasi pusstundu un tad runā. Tas ir Migels de Unamuno, "Tragic Sense of Life" - un to izdara kāds, kas ir nulle procentu ieinteresēts manipulēt ar manu ticību, kāds, kura misija ir sniegt man laicīgas zināšanas, un tieši caur šīm zināšanām es ieraugu atkal atvērtas durvis. Un ir tik grūti, ka atkal būs jāsaspringst, un reizē no jauna gribas sekot šim aicinājumam un pazemīgi pakļauties norādījumiem.
Tur bija teikts, ka cilvēks izmisīgi grib dzīvot mūžīgi, tāpēc mīl sevi un tad arī citus, un šajā mīlestībā visums gūst apziņu. Un es atcerējos Teijāru de Šardēnu.
Esmu pateicīga un iedvesmota kā vidusskolā mākslas vēsturē vai krievu literatūrā. | | Thursday, February 19th, 2015 | | 10:14 am |
No turienes arī tas Marijas kults, ka cilvēki grib mammīti. | | 10:01 am |
Lai gan es teorētiski piekrītu, ka Dievā ir savienoti vīrišķie un sievišķie spēki, tomēr tradīcijas dēļ es bieži domāju par Dievu kā par vīrieti un tēvu. Taču klausoties šo dziesmu https://www.youtube.com/watch?v=tonLtJn_SHE, es sāku nopietni apcerēt Dievu kā sievieti un māti - bet ne grēka sabojāto māti, kā mani vai manu mammu, bet gan visu to mīļo, maigo, žēlsirdīgo un līdzjūtīgo, ko sievišķais pārstāv. Dziesma laikam ir par dēlu, ka mamma dzied dēlam, bet tā varētu būt arī sievišķā Dieva uzruna. Patiesībā tas pat būtu loģiskāk, jo cilvēciskai mātei nevajadzētu prasīt, lai dēls atgriežas pie viņas. Come down with me, come, when you need me, but for now I want you to be happy. Skan tik mierinoši. | | Sunday, February 15th, 2015 | | 9:49 pm |
Iepriekš minēto es uzzināju, palasot tālāk šo blogu http://www.patheos.com/blogs/lovejoyfeminism/2012/10/how-i-lost-faith-in-the-pro-life-movement.htmlKonkrētais ieraksts par ticības zaudēšanu pro life kustībai mani skāra ļoti personiski, jo palīdzēja formulēt, kas man pašai nepatīk un nekad nav paticis šajā kustībā (neraugoties uz to, ka uzskatu embriju par cilvēku) un arī tās propagandētajā it kā nevainīgajā auglības atpazīšanas metodē. Bez metodes antifeministiskā aspekta (sievietei jāatturas tieši tad, kad gribas) tā ir obsesīvi kontrolējoša. Tā taču vairs nav nekāda kontroles nodošana Dieva rokās, ja pāris ir apsēsts ar sievietes organisma auglības izsekošanu! | | 9:44 pm |
Oho, šito gan es nezināju. Pastāv Romas katoļu sieviešu-priesteru organizācija! http://arcwp.org/ |
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
|