Kad man aizvien vairāk ir bail, ka pēc nāves būs slazdi vai nebūs nekā; kad māc bēdas par to, ka praksē ticības lietas šķiet tikai darbinām varas mehānismus; kad aizklīstu lūgšanās sāņus vai vispār aizmirstu par tām; kad sirdsapziņa ir trula un es eju pie sakramentiem mehāniski, ja vispār eju; un kad šķiet - man atkal ir zudusi tiešas mistiskas mijiedarbības izjūta, es piepeši atrodu pavedienu tur, kur negaidu. Man burtiski ieliek rokā grāmatu un saka, lasi to tagad, lasi pusstundu un tad runā. Tas ir Migels de Unamuno, "Tragic Sense of Life" - un to izdara kāds, kas ir nulle procentu ieinteresēts manipulēt ar manu ticību, kāds, kura misija ir sniegt man laicīgas zināšanas, un tieši caur šīm zināšanām es ieraugu atkal atvērtas durvis. Un ir tik grūti, ka atkal būs jāsaspringst, un reizē no jauna gribas sekot šim aicinājumam un pazemīgi pakļauties norādījumiem.
Tur bija teikts, ka cilvēks izmisīgi grib dzīvot mūžīgi, tāpēc mīl sevi un tad arī citus, un šajā mīlestībā visums gūst apziņu. Un es atcerējos Teijāru de Šardēnu.
Esmu pateicīga un iedvesmota kā vidusskolā mākslas vēsturē vai krievu literatūrā.