Kad es kopā ar visiem dziedāju "No posta sargā mājokļus, laukus, lai labi klājas mums pie Tavas sirds", es izjutu milzīgu aizkustinājumu. Tas ir tas tradīcijas spēks un mīlestība pret vienkāršajiem cilvēkiem, kuru vidū es anonīmi izkūstu. Iztēlojos, kā cilvēki to ir dziedājuši Latgalē pirms simts gadiem. Un kad nonāca līdz "no kara sargā", es piepeši sapratu, ka tas ir aktuāli un nekas nav mainījies. Atcerējos arī citas līdzīgas dziesmas, par kuru tapšanu stāsta, ko tās liecina par vēsturi - piemēram, ka pāri Latgalei gājis mēris vai neražas gads. Pēc tam sveica 92 gadus veco Antoņinu jubilejā. Un es pieņēmu lēmumu palikt šajā mazajā un jocīgajā draudzē. Kas man cits atliek. Ok, es tur iešu viena. Iešu tad, kad tas ir iespējams - svētdienās pulksten trijos, arī Lieldienās tikai šis dievkalpojums. Tas būs mans obligātais minimums.