Es kādu pusgadu nezināju, vai un kur šajā mazajā ekumeniskajā kapelā, kur katoļi nāk tikai vienreiz nedēļā, var izsūdzēt grēkus, bet tad ieraudzīju, ka pirms dievkalpojuma cilvēki pa vienam ieslīd aiz durvīm telpas galā un sapratu. Tad nu šoreiz es arī izmantoju iespēju.
Divreiz pagiežoties pa gaiteni, atklājās pavisam maza istabiņa, kurā priesteris sēdēja pavisam normālā krēslā, bet grēciniekam ieslīpi bija nolikts lūgšanu statīvs, paliktnītis vai kā lai lai nosauc šo ceļos mešanās mēbeli. Man patika, ka nav režģis kā tradicionālajā biktskrēslā, un ka redz seju un tāpēc ir pārliecība, ka tevi dzird, ka nav tā runāšana uz dullo. Atcerējos, ka Ļubļanā biktskrēsliem bija slēgtas durtiņas, virs kurām bija priesteru vārdi un lampiņas, kas rādīja, brīvs vai aizņemts.
Diemžēl man tomēr nebija labs kontakts ar biktstēvu, tomēr ne jau tas ir grēksūdzes mērķis. Es jau laikam rakstīju, ka iepriekšējais priesteris, kurš vienmēr visus steidzināja, neraugoties uz šo steigu, vienmēr atbildēja kaut kā dziļi un maigi. Sāku domāt, ka viņš mani atcerējās, vai arī viņam ir bijis dvēseļu pazīšanas talants. Jo šim tagadējam taču nevaru pārmest standarta atbildi, ja pieeju pie viņa pirmo reizi astoņu mēnešu laikā. Īstenībā otro, bet tas bija citā baznīcā, kur nevar atšķirt cilvēkus. Es arī nespēju sevi piespiest pēc grēksūdzes paklanīties priesterim, lai gan zinu, ka tā ir tradīcija, kas pagodina sakramentu, Dievu tātad, nevis šo vīrieti, bet es nevaru.
Jāatzīst, vakars sekoja maigs un jauks. Tādas stundas, kādas agrāk manā dzīvē bija biežāk - kad nejūtu salto, bezpersonisko elpu, kas mani pēdējā laikā pavada pat mīļās situācijās.
Ja godīgi, gāju pie grēksūdzes galvenokārt tāpēc, ka jaunnedēļ jālido ar lidmašīnu. Tomēr ne tikai - man ir bail iestigt kūtruma un truluma purvā. Es esmu jau teikusi, ka sakraments tomēr manī kaut ko atkausē.