Šosvētdien atkal piedzīvoju bēdīgo situāciju, kad nevaru iet pie dievgalda sava vīra baznīcā. Tas nenotiek bieži, jo mans vīrs nav aktīvs praktizētājs. Tomēr šī atšķirtība ir tik skumja. Ja kopā aizejam pie katoļiem, ir labāk, jo tur viņš var aiziet vismaz saņemt svētību, taču luterāņi vai nu iet, vai neiet priekšā.

Līdz šim esmu bijusi pie luterāņu dievgalda trīs reizes. Pirmā bija Lūžņā pie Rubeņa, kur to drīkst visi, un kur es noraudājos slapjiem vaigiem par saņemto žēlastību - sastapties ar Kristu abiem blakus. Otrā - pērn Lieldienās Torņakalnā, kur nonācu pie dievgaldniekiem, nesaprazdama, kurp ļaužu straume mani nes (domāju, ka viņi iet tipa pagodināt krustu), un skriet prom jau būtu bijis vēl sliktāk. Trešo - arī Torņakalnā, kontemplatīvajā dievkalpojumā, kur uz manu jautājumu atbildēja - kā jūs vēlaties. Un es vēlējos.

Arī šoreiz es vēlāk pajautāju konkrētajam mācītājam. Nu jau es tikdaudz spēju, kā uzņemties atbildību attiecībā uz to, ko manis pašas konfesijas garīdznieki varētu par to pateikt, taču es nevaru to darīt, ja otras baznīcas pārstāvis neakceptē. Nu un viņš atbildēja to, ko jau zinu - ka oficiāli baznīcas nav par to vienojušās, taču daži to dara. Un, pats labākais - ja es gribot ekumenisku akciju, viņš neiebilstot. Viņš pats esot gājis pie katoļu dievgalda - citā valstī. Varbūt Ziemassvētkos izmantošu. Jo - šis ir mācītājs, kas tagad brauc uz mūsu ciemu!