Šodien beidzot aizbraucu uz Misi tos 9 km ar riteni. Jāraksta laikam, kā ir, šis nav nekāds slēpšanās žurnāls, tātad tas ir Ādažu militārās bāzes kapelā. Es jau tur biju vairākkārt bijusi, vīrs veda, jo vai nu laiks lietains, vai viņam vajadzēja avotu, kas ir mežā Kadagā, tā nu mēs katrs pie sava avota. Taču šodien tik dzirda diena. 9 km, pārāk nesteidzoties, nobraucu 35 minūtēs - Rīgā tādu attālumu braucu minimums stundu luksaforu dēļ. Šeit ir ļoti skaists ceļš, pa šoseju vēl tā, lai gan arī jau, uzarti lauki, debesis, bet tad ir 5 km praktiski tikai pa priežu mežu.
Pati kapela mazītiņa, tā ir ekumeniska un attiecīgi laikam ienākot nav jāmet krusts, jo Kristus nav visu laiku skapītī, bet gan tikai tiek atvests.
Cilvēku tagad rudenī vairāk. Pirms nedēļas, kad bija bīskapa vizitācija, vispār nebija kur sēdēt. Tur nāk ne tikai karavīri, bet pārsvarā vietējie iedzīvotāji, daudzi arī no Carnikavas, arī tā tante, kas lūdza Dievu par manu kaķīti. Kapelāns Raimonds pirmajā brīdī izskatās pēc klasiska homofoba, taču jo vairāk es viņu vēroju, jo viņš mani aizkustina. Raimonds ir rūpīgs un sirsnīgs, spēcīgu balsi, lai gan sniegums konservatīvs. Priesterītis ir Ilmārs Kravalis, priestera Andra brālis. Viņš nav tik harizmātisks, taču man patīk tīri labi. Zbigņevs gan kaitināja, taču centos nemeklēt visā viņa teiktajā to, kas man nepatīk.
Vēl man ir briesmīgs kauns, ka vienmēr nokavēju. Šoreiz būtu paspējusi, taču aiz Kadagas pagrieziena aizbraucu pa nepareizo ceļu, uz Gungām, un attapos svešā vietā uz zemeceļa pie ezera. Tas prasīja 15 minūtes, un tās arī nokavēju. Pie iekšā iešanas bāzē vēl arī postenī jārāda dokuments un jāparakstās žurnālā.