Es tagad atkal mazāk tolerēju tā saucamos trakos kristiešus. Biju, šķiet, iemācījusies kaut cik pazemīgi pieņemt nesaskaņas kā atvērtus jautājumus, bet tagad atkal. Un kas tas ir, ka pievēršanās kristietībai tik daudzus cilvēkus sabojā? Pat tādus, kas iepriekš bijuši sakarīgi? Vai tā ir kā terapija, kuras laikā slimība iznāk uz āru? Nē, nu labi, es saprotu, ka tad, kad tā bija pašsaprotams rāmis visā Eiropā, nevar tai pārmest cilvēku nepilnību kā tādu. Bet tagad? Un ko lai tur dara? Un norobežojoties sanāk sevi turklāt kaut kā paaugstināt, tipa es tāds neesmu. Draudzējieties ar mani, mīliet, es esmu labais kristietis, es neesmu tāds. Ego.
Un vienlaikus, man tik ļoti vajag Jēzu. Es varu šaubīties, vai Viņš ir maizītē un vai viņš ir reāls vispār, bet man vajag, pat tad, ja es aizdomājos, vai tā nav vienkārši prāta kontrukcija, pat ja tā, paliek Viņa jautājums - un ko tu domā, kas Es esmu?