Elizabete ([info]_elizabete) rakstīja,
@ 2014-10-30 14:08:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Šķiet, šis ir tas brīdis, kad gribas atgādināt kāda nu jau dzēsta cibas lietotāja pirms četriem gadiem teikto (ļoti ceru, ka šis lietotājs neapvainosies, jo ieraksts savulaik bija publisks un es to izkopēju).

"atbildot uz jautājumu, kāpēc "katoļi", kas nepiekrīt arhibīskapa viedoklim kaut kādā punktā, piemēram, neatbalsta obligātu kristīgo mācību skolās, turpina iet savās baznīcās un piedalīties Aglonas svētkos. Kristīgā baznīca, kuru iedibināja Kristus, nododot atslēgas Pēterim, nav ne tāda veida sabiedriska organizācija kā Amnesty International, kuras locekļi cīnās par kopīgu sabiedrisku lietu, piemēram, cilvēktiesību ievērošanu Ķīnā un ir apvienojušies, jo nevar par to cīnīties individuāli, katrs braucot uz Ķīnu un uzraugot, kā cilvēktiesības tiek ievērotas, ne arī tāda veida sabiedriska organizācija kā politiska partija, kurā katra locekļa CV tiek vētīts un katram loceklim ir pienākums vai nu panākt cita prasībām neatbilstoša partijas locekļa izslēgšanu (piemēram, par melošanu vai zagšanu) vai arī, ja tas nav iespējams, pašam izstāties no partijas, uzskatot, ka tā sevi ir kompromitējusi."

Un te teksts pilnībā
"Pamanīju, ka katoļu svētki Aglonā un it sevišķi Pujata uzruna ir radījusi negatīvu viļņošanos visādos sociālos portālos, uz ko tiem, kas šajos svētkos piedalījās un sevi uzskata par pilntiesīgiem vai nepilnīgiem katoļiem (vai "katoļiem"), vajadzētu kaut kā atbildēt. Es, protams, varu runāt tikai no sevis un par sevi, bet man ir pamats domāt, ka tā, kā to redzu es, to redz vēl neliela (neapzināta) grupiņa cilvēku. Šis būs tātad šīs katoļu grupiņas neoficiāls viedoklis (turpmāk: "mēs" pēdiņās).

Pirmkārt, visa ekumeniskā kustība, par kuru "mēs" stāvam, ir virzīta uz to, lai "mēs" pirmām kārtām tiktu uzrunāti kā "kristieši" nevis kā "katoļi". No "mūsu" viedokļa ir nepareizi nodalīt "katoļus" no "kristiešiem". Atšķirības starp konfesijām (proti, dogmām) pastāv un dažos punktos tās ir svarīgas, bet šīs sarunas kontekstā tās ir absolūti marginālas. Savukārt atšķirības starp kultūrām, estētiku un parašām -- piemēram, starp jauniešiem luterāņiem Torņkalna draudzē un starp latgaļu katoļtantiņām Krāslavas baznīcā -- ir milzīgas. Ja jūs kādam katolim prasītu, kāpēc viņš nav protestants vai kas viņam "nepatīk" pie protestantiem, viņš gandrīz 100% runātu par to, ko "mēs" saucam par kultūras, nevis dogmas (mācības) atšķirībām -- piemēram, runātu par svētku greznību vai vienkāršību, mācītāju/priesteru melnajiem vai zeltītajiem uzsvārčiem, Marijas godināšanu, visādām relikvijām un hagiogrāfijām. No "mūsu" viedokļa reliģijas pamatam ir jābūt dogmai (mācībai) nevis kulturālajām izpausmēm, kurās pati reliģija bieži pilnīgi izšķīst, tāpēc "mēs" apmeklējam visas kristīgās baznīcas, priecājamies par to daudzveidību un skatāmies, ko labu no tām varam mācīties, lai arī pie dievgalda varam iet tikai savējā konfesijā. Pārliecīgu uzmanības pievēršanu konfesionālajām atšķirībām un plaisas palielināšanu kritikas vai konfliktu ceļā "mēs" uzskatām par grēku.

Otrkārt, atbildot uz jautājumu, kāpēc "katoļi", kas nepiekrīt arhibīskapa viedoklim kaut kādā punktā, piemēram, neatbalsta obligātu kristīgo mācību skolās, turpina iet savās baznīcās un piedalīties Aglonas svētkos. Kristīgā baznīca, kuru iedibināja Kristus, nododot atslēgas Pēterim, nav ne tāda veida sabiedriska organizācija kā Amnesty International, kuras locekļi cīnās par kopīgu sabiedrisku lietu, piemēram, cilvēktiesību ievērošanu Ķīnā un ir apvienojušies, jo nevar par to cīnīties individuāli, katrs braucot uz Ķīnu un uzraugot, kā cilvēktiesības tiek ievērotas, ne arī tāda veida sabiedriska organizācija kā politiska partija, kurā katra locekļa CV tiek vētīts un katram loceklim ir pienākums vai nu panākt cita prasībām neatbilstoša partijas locekļa izslēgšanu (piemēram, par melošanu vai zagšanu) vai arī, ja tas nav iespējams, pašam izstāties no partijas, uzskatot, ka tā sevi ir kompromitējusi. Dzīvā baznīca -- tāda, kādu to iedibināja Kristus, ir cilvēkos katrā atsevišķi un starp cilvēkiem ("kur divi vai trīs sanāk kopā Manā vārdā...") tikai un vienīgi tajos gadījumos, kad tie pēc labākās sirdsapziņas seko Kristus mācībai. Tāpēc kristietis nekalpo un arī nedrīkst kalpot baznīcai kā institūcijai -- viņš kalpo Dievam un nekam citam. Tādējādi, viens "katolis" neatbild par citiem "katoļiem" un neatbild par baznīcu. Viņš atbild par sevi -- Dieva un citu cilvēku priekšā. Reālā baznīca konfesijas formā ir tikai vieta, kur noteiktā veidā tiek pieminēts Kristus un kas veic noteiktas, pirms daudziem gadsimtiem iedibinātas rituālas darbības Kristus vārdā, caur kurām kristietim katru dienu vai katru nedēļu tiek atgādināts, kam viņš patiesībā kalpo. Katra kristieša pienākums ir izvērtēt darbības vai iniciatīvas, kurās viņš iesaistās, un neiesaistīties tajās akli. Jo baznīca kā institūcija savas pastāvēšanas laikā daudzas reizes ir kļūdījusies un dažos gadījumos šīs kļūdas oficiāli atzinusi. Savukārt, pāvesta nekļūdīgums, kuru te noteikti piesauks, lielākoties ir pārprasts jēdziens -- tas darbojas tikai attiecībā uz dogmu, kas tiek uzlabota vai papildināta ārkārtīgi reti un ļoti uzmanīgi, nevis, piemēram, uz kaut ko, ko pāvests pasaka pa radio vai kaut kādā savā uzrunā Amerikas indiāņiem. Atgādinu, ka pāvesta nekļūdīgums nenozīmē un nekad nav nozīmējis, ka pāvests vai kāda cita reliģiska persona būtu brīva no grēka.

Treškārt, "mums", katoļiem, katolicismā ir saistošs ("juridiskā" nozīmē) tikai tas, kas rakstīts Katoliskās Baznīcas Katehismā. Jebkādi citi viedokļi, ko pauž cilvēki, kas sevi sauc par katoļiem, bet kas nav atrodami šajā oficiālajā dokumentā, "mums" nav saistoši. Piemēram, kaut kas par homeopātiju vai budistu svētvietu apmeklējumu, vai orālo seksu, vai izsargāšanos, vai attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem. Manā pieredzē 90% kategorisko viedokļu, kas tiek publiski pausti kā it kā katoliciski, tādi nemaz nav. Par to ir grūti pārliecināt kādu, kas katehismu nav lasījis, jo lasot var gadīties pārsteigums, cik maigi un iejūtīgi tas ir uzrakstīts. Tas saka, piemēram, ka vētījot grēkus un to smagumu, ir jāņem vērā cilvēka garīgās attīstības pakāpe -- no jaunieša neprasīs tikpat cietu turēšanos pie baušļiem, kā no pieauguša cilvēka; tur ir arī teikts, ka jebkādu agresija pret homoseksuāliem cilvēkiem ir liels grēks un ka pret tiem jāizturas ar īpašu iejūtību un cieņu. Un cita starpā, kas arī bieži tiek pilnīgi pārprasts -- baznīca neko neaizliedz. Un arī nesoda.

Un, ceturtkārt, tas, kādi ir kristieši ("kā cilvēki") noteiktā vidē vai sabiedrībā, lielā mērā ir atkarīgs no šīs vides un apkārtējo attieksmes. Līdzīgi kā musulmaņi, kas, savā zemē būdami uz robežas liberāļi, lakatu noraisītāji, iebraukuši Holandē vai Vācijā un sastapušies ar naidīgu, aizspriedumainu attieksmi, nocietinās sevī, radikalizējas un kļūst par lielākiem musulmaņiem nekā Muhameds, tā arī kristieši riskē radikalizēties un nomākt sevī savu atvērtību un vēlmi sarunāties, ja viņus agresīvi nosoda. Nevis uzdod jautājumus un klausās atbildes."
Agnese Gaile-Irbe


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?