Man kaut kā intuitīvi liekas, ka mūžīgā dzīve ir tikai virskārtiņa, bērnišķīgais mierinājums, ka īstā ticība sākas kaut kur nākamajā līmenī, kad tas vairs nav svarīgi. Ka ir jābūt tai mistiskajai pieredzei, kurā tu saproti, ka "mirklis un mūžība ir viens", ka nāves neizbēgamības apziņa ir tā, kas piešķir kaut arī traģisku, bet tomēr vienīgo vērtību mūsu nodzīvotajam laikam. Un ka patiesība ir kaut kur ārpus mūžības alku/mirstīguma apziņas dualitātes.