Dažreiz nezini kā ir labāk: izlikties, ka wiss ir kārtībā, raudāt wai wienkārši piedzerties. Tā šizīgā sajūta, kad gribas sēdēt uz grīdas, piewilkt ceļus un sist galwu pret sienu. Melo, ka nekas naw noticis, bet diwas nedēļas dzīwo kā zombijs. Domā par izglītību, karjeru, mērķiem un sapņiem.. Beidzot, kad wiss sāka nokārtoties. Wajadzēja pus gadu, lai atkal pēc diwu gadu murga lēnām kļūtu par cilwēku. Un wiss wienkārši izgaist. Tik wiegli. Wiena atbilde, kurai ir tikai diwas iespējas. Un sēdi domā kā idiots. Wiss ir kārtībā, wiss ir kārtībā, nekas naw noticis, tas neko nemainīs....ha. Nezinu kuram izdodas sew to ieskaidrot. Wēl diwas dienas. Domāju, ka tik debīlas ir tikai filmas. Tā notiek tikai citiem. Tik wiegli ir wisu pazaudēt. Būtu jāfantazē, ko darītu sawādāk un ko mainītu. Neko. Naw ne jausmas, ko iesākt, ja tā patiešām būs. Ai..būs tikai trešā bezmiega nakts. Un tad wēl wiena. Un tad...?

Dažreiz k-kur dziļi ir domas, kurām bail pieskarties. Ir lietas, kuras wieglāk no sewīm norakstīt, bet to newari, jo baidies no rezultāta. Warbūt ir pārāk maz wārdu. Wiss uzrakstītais wienmēr liekas stulbs un nekad naw tāds, kādam tam bija jābūt.

Wot izdomāju, kā pelnīt miljonus. Izdošu grāmatu, „Ko darīt, ja neko newari izdarīt”:D

Dzīwi ne tikai newar sākt no jauna, bet arī newajag.

Ir lietas, kuras ne tikai nespēj mainīt, bet no kurām nespēj arī aizbēgt un paslēpties.