Pār līča pludmali lidoja kaija un ieraudzīja peli. Nolaidusies smiltīs viņa jautāja grauzējam: -kur ir tavi spārni? Katram dzīvniekam ir sava valoda. Pele nesaprata, ko kaija vaicāja, bet pamanīja, ka neparastajam viesim ķermeņa abās pusēs plešas savādi izaugumi. "Droši vien cieš no savādas slimības" nodomāja pele. Kaija ievēroja, ka pele uzmanīgi pēta viņas spārnus, un teica: -nabadzīte, droši vien tai uzbrukuši briesmoņi, viņa kļuvusi kurla un zaudējusi spārnus. Jūtot līdzi, kaija paņēma mazo peli knābī un nolēma tai parādīt augstumus. "Tas vismaz mazinās viņas skumjas", kaija domāja, ceļoties spārnos. Bet pele vairākus mēnešus bija nelaimīgākā radība pasaulē- viņa bija iepazinusi augstumus, ieraudzījusi, cik pasaule plaša un skaista. Bet laiks ritēja, viņa atkal pierada pie tā, ka ir pele, un reiz notikušo brīnumu uzskatīja tikai par sapni. (Koelju)

kā mūsu dzīwe. mēs tik ātri aizmirstam to lidojumu, ka tā wien liekas, rāpošanai wien esam radīti.

-cilwēks par sawiem sapņiem maksā.-