wiņš man iemācīja uzticēties. tik wienkārši.

kā jau wiss ģeniālais ir wienkāršs.

sen, sen wiņam atzinos, ka nespēju uzticēties. ka uzticība ir jānopelna. wiņš to ir izdarījis. tad, kad uzdewu sawu kārtējo jautājumu un jau bija izgudrots manas dzīwes sabrukšanas scenārijs, tad..es sapratu, ka wiņam ticu. es sapratu, ka wienkārši ļaušos. es dzīwošu un wienkārši BEIDZOT ļaušos. tagag pilnīgi jūtu, kā dzīwe ir saņēmusi mani un wienkārši nes. warbūt šizīgi gan tas izklausās, tas jāatzīst, bet tas bija tik smags un grūts, tik nerwus čakarējošs ceļš, ka es pati nespēju saprast kā tas wienā mirklī pēkšņi notika. slīdu pa straumi un wienkārši ļauju wisam notikt. ne jau tā, protams, ka lai notiek, kas notikdams- pofig, protams, ka ar sawu raksturu, ar sawu izwēli un sawu noteikto kursu. bet tas ir apmēram tā, ka biju izwēlējusies taciņu un spītīgi bridu wiņai blakus. ja arī tas nebija pilnīgs purws, tad tur bija peļķes un saknes, un akmeņi un wajadzēja trīcošām kājām, pār plecu skatoties, ik pēc soļa apstāties.

wajadzēja spert tikai pussolīti sāņus.

wiņš mani saņēma aiz rokas un tur aizweda.

un tagad. tagad man ir wienalga, kas būs pēc tam, jo tikai tagad es sapratu, ka, ja wisu laiku dzīwošu, domājot kā būs, ja būs es nekad pa īstam nedzīwoju un neizbaudīju. es izbaudu to laiku, kas mums ir dots un esmu par to sasodīti pateicīga tam, tur augšā. un tas cik ilgs laiks tas būs, uz cik gadiem wai mūžībām, wai bērniem, wai dienām wai kopīgām bērēm...tas taču naw atkarīgs no manis. naw atkarīgs tas wai atnākšu mājās un pieķeršu ar citu, wai mani notrieks autobuss, wai uzkritīs lāsteka, wai arī nomirsim kopā wienā gultā wai arī mūs kopā nolaupīs citplanētieši. tā wienkārši ir DZĪWE.

un dzīwe ir tikai jādzīwo.

wiņam pietika pacietības gaidīt. nopelnīt.