|
|
|
Oktobris 2., 2024
11:22
Vakar redzēju vienu video no vētras izraisītiem plūdiem ASV, un naktī sapņoju, kā šorīt izeju uz sava 9. stāva lodžijas un skatos, ka ūdens līmenis Rīgā ir līdz kādam septītajam stāvam.
|
Augusts 5., 2024
12:09
Šodien pārdevu tēva Škodu.
Mašīna ziemu nostāvēja šķūnī, kur pārklājās ar putekļu kārtu un rāpties kāru kaķu pēdu nospiedumiem. Kad man parādījās laiks ar šo nodarboties, paņēmu uz ziemu noglabāto akumulatoru un vēru vaļā motorvāku, un tur mani sagaidīja… galvaskauss. Man nav ne jausmas, vai tas bija kaķis vai prāva žurka, un kur ir pārējais ķermenis. Bet kāds nez kādā veidā (bet kā??) bija tur šo ķermeņa daļu uzvilcis. Ņemot vērā kontekstu, tāds spēcīgs signāls, vai ne.
Mazgājot mašīnu, pamanīju dažas švīkas vairāk nekā visu laiku bija acīmredzams. Mans tēvs mašīnu ļoti pieskatīja; viņš vispār par tehniku ļoti rūpējās. Tā nav tā reliģija, kurā cilvēks visu savu pašapziņu investē automašīnā un automašīnu lieto kā komunikācijas līdzekli, šis vairāk ir par to, ka ir lietas, kuras tu nopērc vienreiz un pēc tam uzturi kārtībā, un tas ir uz ilgu laiku un uzticami. Nu un arī tas maindsets, ka mašīna, vienalga, Moskvičs vai Škoda, vienkārši ir vērtība, pasargies, ja ar to kaut kas notiks.
Bet prakse tātad rāda, ka pieskatot tomēr nepieskata. Dažas no švīkām nebija viņa vaina, bet vismaz viena, pati lielākā, ir bijusi tīra neuzmanība – man šķiet, ar atvērtu bagāžnieku braucot iekšā garāžā. Ja to būtu izdarījis kāds cits, tad noteikti būtu drāma, bet, kad sanāk pašam, tad akceptē, kā sanācis, un arī nemeklē, kā to novērst. Nēnu, ja būtu kaut kas izsists vai saliekts, būtu citādāk. Un tad vēl uzmanība pret detaļām -- mašīna tika regulāri vaskota, bet, ja vasks trāpa uz plastmasiem, kuriem no tā rodas balti un grūti ārā dabūjami pleķi, tas nekas. Mazgāju un pulēju automašīnu, un lasīju tās virsmu kā stāstu par manu tēvu.
Mašīnas salona smarža. Šajās dienās pašam izbraucot ar Škodu, tā mani viegli kaitināja. Vai es to vispār iepriekš biju piefiksējis? Tā nav tēva paša smarža, drīzāk tāds kā salona gaisa atsvaidzinātājs, bet tādus nekur neredzēju. Tā nav klasiska salona plastmasu smarža vai vēl kaut kas tipisks. Varbūt to var uzdot par jaunas mašīnas smaržu, bet kopš 2008. gada tai fāzei jau būtu vajadzējis sen kā beigties.
Bet tagad man mašīnu vajadzēja pārdot, un izrādās, ka tas ir grūti, vismaz šādā kombinācijā: 16 gadus veca mašīna ar mazāk nekā simttūkstoš kilometru nobraukumu. Mašīnas labais tehniskais stāvoklis liek prasīt cenu virs tirgus (tas ir, SS) vidējās, bet kuram gan vajag vecu Škodu par cenu virs vidējās? Zemē, kurā visi ir pārliecināti, ka visi groza odometrus, kāpēc lai kāds ticētu, ka pēc visiem pārdošanas sludinājumu meliem šis tik tiešām ir auto, kam “viens saimnieks – pensionārs, brauca uz dārzu”?
Sludinājums SS nostāvēja trīs nedēļas, un šajā laikā saņēmu vien divus piedāvājumus, un abi bija par cenu, kas ir ievērojami zemāka nekā manis gribētā. Feisbuka mārketpleiss arī ir bezceris, jo tur piedāvāto mašīnu ir daudz, un visi sludinājumi, ja vien tas nav kaut kas neparasts, nekavējoties iebirst bezdibenī. Ir mašīnas, kas savus pircējus atrod tāpēc, ka viņi meklē noteiktu marku, bet Škodas auditorija jau, visticamāk, ir cilvēki, kuriem vajag vienkārši auto, nav svarīgi, Škodu vai Toijotu, un tur ieslēdzas cita matemātika. It sevišķi, ja nav (un nav taču) iespējams pārliecinoši nokomunicēt, ka starp visiem lūžņiem, kas tirgū pieejami, šis tik tiešām ir variants, kas “ieguldījumus neprasa, sēdies un brauc”.
Šodien man bija plāns vest Škodu uz autoplaci, bet laimīgas nejaušības dēļ izrādījās, ka brāļa darba kolēģis tieši meklē mašīnu. Aizvedu parādīt, un tur jau viss darbojas pavisam citādāk, un vārdiem par mašīnas pieskatīšanu un labo stāvokli ir kaut kāds svars.
Un tā nu tagad tas viss laimīgi no kakla ir nost. Kad pircējs sacīja, ka likšot gāzi, man bija tāds 🥴, bet katram jau savs. Es ceru, ka to vienu momentu, kuru rādīju, ka vajadzētu apstrādāt, pirms nav iemetusies rūsa, viņš tik tiešām sadarīs. Bet tad atkal, kāda man vairs daļa.
Un tomēr, kad viņš iesēdās un mašīna lēnām aizbrauca, bija mazliet skumīgi. Mamma saka, tēvs pats pēdējo reizi pie stūres bijis pērn ap šādu laiku, kad kāzu jubilejā aizbrauca pēc puķēm.
|
Augusts 3., 2024
13:26
Pirms dažiem mēnešiem ienāca prātā pamēģināt Duolingo. Pat bez īsta mērķa, vienkārši paskatīties, kā tas darbojas. Vispār es gribētu mācīties lietuviešu valodu. Nieko nėra neįmanoma jeb nav nekā neiespējama, bet tas neattiecas uz Duolingo, jo lietuviešu valodas viņu piedāvājumā nav.
Mana otrā izvēle bija vācu valoda. Es to drusciņ mācījos fakultatīvi pamatskolā (tātad it kā brīvprātīgi, bet patiesībā mani un vēl kādu čupiņu bērnu direktors, kurš ar šo nodarbojās, vienk paņēma aiz rokas un lika mācīties), un pēc tam ģimnāzijā tā bija otra obligātā svešvaloda. Nevienā no šiem piegājieniem es pret to neko nopietni neattiecos. Nebija nepatikas, kas liktu to noraidīt, bet nebija arī motivācijas. Visa tā gramatika ar locījumiem un konjugācijām – nešķita, ka man to vajag.
Šī pieredze man ir likusi domāt, ka vācu valodā es nezinu neko – vien dažus vārdus un “Ich heiße”. Ja kaut ko vairāk esmu zinājis, tam visam jau sen būtu jābūt aizmirstam. Taču Duolingo ir radījis aizraujošu atklāsmi – kaut kāda valodas sajūta no tā visa tomēr ir ielikta. Teikumu pamata konstrukcijas ir saprotamas. Un ir vesela kaudze vārdu, kurus es zinu. Ņemot vērā, ka saskare ar vācu valodu visus šos gadus ir bijusi minimāla, es pats no galvas nosaukt tos vairumā gadījumu nemācētu, bet, kad Duolingo parāda kādu vācu valodas vārdu un ir jāizdomā, ko tas nozīmē – izrādās, ka zinu gan.
A2 līmeni es gan pašlaik diez vai varētu nokārtot, bet tam patiesībā arī nav nozīmes. Šī sanāk vairāk tāda kā izklaide un brīnīšanās par to, kas tik viss galvā nav saglabājies, kombinācijā ar mēģinājumiem no jauna iebraukt tajā, kas skolas laikā šķita bezcerīgs un pūlēšanās nevērts.
Un Duolingo jau arī pamatā ir spēle – dzīvības, punktu krāšanas, sacensības ar citiem un iespēja nonākt nākamajā līgā. Tas palīdz veidot regulāras mācīšanās paradumu, bet vai no šī kaut ko reālajā pasaulē izmantojamu saprātīgā laika posmā var iemācīties – esnunez. (Jau kuro mēnesi tur turpina parādīties uzdevumi ķipa “meine Partnerin wandert gern am Wochenende”.) Duolingo pieeja ir uzdevumi bez skaidrojuma – nākas pašam izfiškot, kāpēc tu kļūdījies.
Un tā es nopirku vācu valodas kursu iekš Babbel :) Ja jau, tad jau. (Vajadzētu tagad atbrīvoties no Duolingo, bet roka neceļas, ja pašlaik savā līgā esmu pirmajā trijniekā. Atkarība jau ir iestājusies, un Babbel tik elegantas spēļošanas nav.)
|
Jūlijs 21., 2024
14:49
Sapņoju, ka telpā, kurā esmu, skan kaut kāda šlāgergrupa ar tipisku šlāgerdziesmu, bet mūziķi vienā brīdī nemanāmi līgani pāriet uz Stairway to Heaven bridge daļu, bet pēc tās spēlē savu umpa-pā tālāk, itin kā nekas nebūtu noticis.
|
Jūlijs 15., 2024
10:47 - lidoņu drāmas
Pagājušā gada rudenī un šā gada pavasarī liku garāžai jumtu. Beigu darbi izrādījās laikietilpīgāki nekā plānots, tāpēc pēdējos elementus vienkārši satiku kaut kā, ar domu, ka lai vismaz ēka ir zem jumta, un vēlāk pielabos.
Pagājušajā nedēļas nogalē nospriedu, ka nu beidzot varētu visu kārtīgi pabeigt. Jānoņem dažas jumta plāksnes un malu detaļas, kārtīgi jānogriež un jāsaskrūvē atpakaļ.
Noņemu vienu plāksni, noņemu otru. Ap mani kaut kas sāk lidot. Zem nākamās plāksnes ir redzams pūznis, un lapsenes pa uzradušos caurumu jumtā visas tādas pat ne niknas, bet gan: “Evv, a šitā tak mums vislaik nebija?”
Sapratu, ka ir problēma, jo tagad visu noņemto vajag salikt atpakaļ līdzšinējā veidolā, bet tas ir drusku sarežģītāk nekā demontēt. It sevišķi, ja lapsenes jau ir izsludinājušas trauksmi. Taču ar vairākiem piegājieniem tas tomēr izdevās, un iztika bez cietušajiem. To, ka nepaspēju noņemt to jumta plāksni, pie kuras piestiprināts pats pūznis, laikam varētu uzskatīt par šīsvasaras līdz šim lielāko noveikšanos.
Bet ar insektkopību man vispār līdz šim ir gājis sarežģīti. Vienvasar lapsenes bija ierīkojušas pūzni pastkastītē. Tādas interesantas, pēc skata no citādākas zortes nekā parastās. Pieskrūvēju pie vārtiņiem jaunu pastkastīti, lai vecajā viņas var tusēt, taču viņas bija neveiksminieces. Katru reizi, kad šķirbā atvēru pastkastīti, lai ievērtētu, kā viņām iet, uz pūžņa bija redzamas pāris lapsenes, neviens nelidoja virsū, bet pūznis arī neauga lielāks. Kādu dienu radinieks, pārpratis pastkastīšu situāciju pie vārtiņiem, veco pastkastīti noskrūvēja nost un aiznesa pie malkas šķūņa. Tur tad arī stāsts beidzās, un jau tā trauslā lapseņu saimniecība šo migrāciju nepārdzīvoja.
Savukārt nākamajā vasarā zem satrunējušā ārdurvju sliekšņa ligzdu bija ierīkojušas kamenes, bet sākās remonta darbi, un, lai gan durvis pašas neviens neaiztika, bija skaļš un putekļains, un vēl pat nebija rudens, kad kamenes bija pazudušas.
Šogad vismaz lai dzīvo lapsenes jumtā. Atceros, kā pavasarī apkārt lidinājās irsis čekojot variantus, bet pēc tam nekādu kustību vairs neredzēju un biju jau pieņēmis, ka lapseņveidīgie šo variantu ir izbrāķējuši.
|
Jūlijs 10., 2024
11:08
Interesanti, kā pēc trīs gadiem, kas nobraukti ar mašīnu, kam automātiskā kārba, pārsēžoties uz mehāniku, nav vispār nekāda pierašanas un atmācīšanās posma. Savukārt pēc tam atkal pārsēžoties automātā, pirmā kustība ir mēģināt ar kreiso kāju sataustīt neesošo sajūga pedāli.
Ja braukšanas apmācība būtu bijusi ar automātu un tikai stipri vēlāk sākts braukt ar mehāniku, droši vien šāda pārslēgšanās pieredze arī būtu otrāda? To apziņu par pedāļu un kloķa saikni, kas ielikta kopš padsmitgadnieka vecuma, laikam nevar pazaudēt, lai cik ilgi prasme nebūtu lietota. Un mehānika ir forši, gandrīz var teikt, ka tās sazobes sajūtas ar procesu ir pietrūcis. Gandrīz.
|
Maijs 11., 2024
13:05
"I remember it was interesting, but I have forgotten the details."
|
Aprīlis 10., 2024
13:43
Izbraucu no stāvvietas un pamanīju, ka pa mašīnas vējstikla iekšpusi rāpo maziņš zirneklītis. Varbūt no tiem, kuri izšķiļoties aizlec uz visām pusēm un, kur nu gadījies piezemēties, pa turieni jārāpo. Mašīnai uzņemot ātrumu, zirneklītis pārstāja rāpot un pieplaka pie stikla. Es arī tādā situācijā justos dezorientēts. Cik daudz gan apkārt ir šādu dzīvību, kas mēģina eksistēt, pat neapzinoties, ka visas likmes ir pret katra atsevišķā indivīda izredzēm. Taču bezcerības domai nav vietas. Ja vien to, kas cenšas, būs pietiekami daudz, gan jau daļai izdosies, bet pārējie ir nesvarīgi kā neievākta statistika. Tāpēc ar to spēciņu un sensorajām spējām, kas nu kuram krājumā, jākuļas tālāk, un oportūnisms ir vienīgais no visiem pasaules vārdiem, kas jāzina. Apturēju mašīnu, uzvilināju zirneklīti uz plaukstas un aiznesu nolikt uz ielas malā esošās sētas staba. Nez, kā viņam tur tagad iet.
|
Marts 28., 2024
19:09
Iestādē, kur eju uz vingrošanu, skan EHR, un no tā pret savu gribu gūstu ieskatu aktuālajā popmūzikā. Šis ieskats man atgādina, ka mēs dzīvojam beigu laikos.
Ievērojama daļa no šīs mūzikas ir 20 līdz 30 gadus vecu dziesmu pārstrādājumi. Ir kaut kas, no kā paņemts piedziedājums, bet pārējā dziesma ir jauna. Kādas 90. gados spilgtas dziesmas rifs ir ieguvis kaut kādu štancētu tekstu, un šī daļa tagad tiek dziedāta. Kāda 2000. gadu dziesma ir saglabājusi melodiju, bet teksts ir nomainīts. Esmu dzirdējis arī Barbie Girl no Aqua, kas skan ļoti līdzīgi kā 1997. gadā, tikai pazudusi rindiņa “undress me everywhere” (nav jau tā, ka tā dziesma nebūtu problemātiska, bet konktēti tas moments man vienmēr bija izklausījies konsensuāls).
Kāpēc šis viss tagad lien no radio ārā? Ir kā jau var jautāt arī: kāpēc nē? Sociālā amnēzija ir vienmēr klātesoša, un ir neizbēgami, ka patlaban pieaugošās paaudzes kā kaut ko jaunu uztvers to, kas ir jau eksistējis, un viņiem tas būs gana svaigs un labs. Es šo nerakstu tāpēc, ka aizgājušo laiku mūziku kopumā un visumā uzskatītu par kaut ko labāku nekā to, kas nāca pēc tam. Ja neskaita dažus spilgtus izņēmumus, tad diez vai tā ir. Un tomēr Šakira, Eiffel 65 un Sash! no “mūsu laikiem” savus hītus laikam tak radīja no oriģinālmateriāla, nevis atvemtas pagātnes. Līdz ar to šis tagadējais pārtaisīšanas vilnis vismaz man šķiet kaut kas jauns, un ne labā nozīmē. Tur ir kas tāds, kas sajūtu par došanos bankrota virzienā veido stiprāk nekā tas, ka liela daļa pārējo hītu, kas nesatur pazīstamus motīvus, man izklausās pēc lifta mūzikas. (Izņemot šo, šis patīk.)
Tāda vecā uzdošana par jaunu šķiet piemērots skaņu celiņš laikam, kurā pasaule deg, bet mēs izvairāmies to atzīt. Ja realitāte katram personiski neiebaksta pierē, notiekošais tiek trivializēts un racionalizēts un tajā saskatīta tik daudznozīmīga nezināmība, kas atbrīvo no atbildības un neļauj/neliek kaut ko nopietni mainīt. Kamēr mūzika skan, tikmēr ir jādejo, ļaujoties nedomāt par to, cik ilgi jau tas ilgst un ka beidzas tikai vienā vienīgajā veidā. Pat ja mēs, radio saklausot pazīstamu motīvu, tomēr atceramies, kā tas bija toreiz, agrāk, šausmu vietā mūs pārņem vien tirpinoša nostalģija, un mēs pasmaidām un aizveram acis vēl ciešāk.
|
Februāris 13., 2024
13:55
Man patīk tava jūzerbilde.
|
Decembris 7., 2023
16:14
Bet, ja par priecīgo dzīvē. Mana vācu augstskola ziņo, ka faksu darbība ir atjaunota. Lai slavēts Svētais Gabriēls!
|
Novembris 21., 2023
15:45 - <3
Saņēmu no savas vācu augstskolas IT nodaļas informatīvu e-pastu: There is currently a problem with sending faxes.
Receiving faxes is not affected.
We will inform you by email when the problem has been resolved. Labi, ka ziņas par faksa sistēmas darbību netiek sūtītas pa faksu.
|
Novembris 20., 2023
11:47
Man ir īpašas attiecības ar Hamburgu. Īpašais tajā ir attiecību neesamība. Tas ir tā, ka uz Hamburgu es lidoju regulāri, bet vienmēr no lidostas uzreiz dodos tālāk. Piezemējoties redzu lielu pilsētu, bet pa lidmašīnas logu neko jau daudz nevar saprast. Tehniski es tādējādi varbūt skaitos tur “gandrīz” bijis, taču neko par pilsētu nezinu. Hamburga prātā tādējādi lielākoties ir kā “vieta tur, lejā” un “vieta tur, tālāk”, par kuru drīkst domāt visādas fantāzijas, kam nav gandrīz nekāda riska sadurties ar realitāti.
Taču svētdien manā galamērķa pilsētā, kas nav Hamburga, bija Notikums, kura dēļ tika evakuēts vesels rajons, viss bija atcelts un pat viesnīcā uz to laiku nedrīkstēja palikt, tādējādi ieguvu brīvdienu. Un aizbraucu uz Hamburgu.
( ... tālāk ... )
|
Jūlijs 29., 2023
22:16
Šodien ir manas cibas 15 gadu jubileja.
|
Jūnijs 18., 2023
22:48
Šīsvasaras Brīvības ielas autosatiksmes aktualitāte — brīvdienās drausmīgi skaļa mūzika no automašīnām, kas krustojumā stāv pie luksofora. Es šajā vietā dzīvoju jau vairāk nekā desmit gadus, un nekad iepriekš tā nav bijis. Nav tā, ka mani logi būtu pie pašas ielas, bet dzirdams ir pārāk labi.
|
Jūnijs 14., 2023
20:59
Kad es pirms gadiem trim (četriem? ..kā laiks skrien) pirmo reizi biju uz vingrošanu, man parādīja, kur ir ģērbtuve. Lai gan pie durvīm bija vienkārši plāksnīte ar uzrakstu “ģērbtuve”, es pieņēmu, ka tā ir vīriešu ģērbtuve.
Šo gadu laikā es tā arī neesmu sapratis ģērbtuves lietošanas protokolu attiecībā pret citiem apmeklētājiem. Vai ģērbtuvē vienlaicīgi ģērbties ir paredzēts tikai vienam cilvēkam? Pieņemot (pieņemot!), ka tā ir vīriešu ģērbtuve, un lēšot, ka tajā ģērbties vietas pietiek vismaz pāris cilvēkiem, un turklāt šis pasākums ir tāds, kurā nav nekāda pamata ģērbties plikam, es līdz šim durvis ciet neslēdzu. Gadās jau arī reizes, kad sanāk drusku nokavēt sākumu, un tad ir arī kaut kā stulbi gaidīt aiz durvīm, kamēr kāds tur iekšā ģērbjoties izčammāsies. Citiem vārdiem – relaksēta attieksme pret vienatni ģērbtuvē ir šķitusi efektīvākā pieeja.
Citu apmeklētāju uzvedība arī liecina, ka vienota sociālā protokola nav. Ir apmeklētāji (vīrieši, uzvēršu), kuri speras iekšā, kad es tur esmu, un neliekas traucēti. Ir apmeklētāji (arī vīrieši, atkārtošu), kuri paver durvis, pabāž galvu un atkāpjas gaidīt gaitenī. Bet visbiežāk neviens tur nemēģina tikt iekšā, kad es tur esmu, un es gandrīz vienmēr tieku pie sava iemīļotā skapīša. Tā ka tie ir tādi atsevišķi, reti awkwarduma gadījumi, viss normāli.
Bet.
Pagājušajā nedēļā pēc tam, kad iznācu no ģērbtuves ārā, redzēju, kā tajā ieiet sieviete. Tas pasākumam piešķīra jaunu neskaidrības dimensiju. Vai nu viņa bija nezinoši apmaldījusies, vai arī visus šos gadus vienkārši mani ceļi ar sievietēm šajā ģērbtuvē, pretēji matemātiskām varbūtībām, nebija krustojušies.
Sekojot dzimtes normativitātes stingrākajām tradīcijām, nolēmu, ka šis nu gan jau kļūst pārāk awkwardi. Skaidrs, ka durvis no iekšpuses tagad gan ir jāslēdz ciet, sorī visiem, jāpagaida ārpusē.
|
Jūnijs 12., 2023
16:34
Lodēšana ir divu metāla daļu savienošana, tās nesakausējot, bet kā saistvielu izmantojot alvu. Saimniecībā noderīga padarīšana, piemēram, lai savienotu vadus.
Agrīnā padsmitgadnieka vecumā man šīs prasmes apgūšana šķita tāda kā funkcionālā iniciācija. Tas nav kā iemācīties vienkārši kaut ko priekš sevis, kas dod prieku, piemēram, braukt ar riteni. Šis ļauj būvēt lietas un risināt dažādas Lielajā Dzīvē sastopamas problēmas.
Vienubrīd es gāju elektronikas pulciņā, kurā taisījām visādus gadžetus pēc shēmām, un tas process ietvēra gan attiecīgo detaļu salasīšanu, gan plates izveidi ar atbilstošiem celiņiem, kas detaļas savieno, gan arī tā visa salodēšanu kopā, vēlams, vārīgākās detaļas tajā procesā neizcepinot. (Tā prasme uz manu tehnisko domāšanu gan paliekošas sekas nav atstājusi, jo pašlaik, saskaroties ar kādas sistēmas shēmu, es tur nesaprotu neko.)
Pirms vairākiem gadiem atradu sava elektronikas pulciņa laika paliekas un nobildēju; šķiet, ka plate pa kreisi ir policijas sirēna
( ... tālāk ... )
|
Maijs 12., 2023
08:52
Saņēmu ziņu no alternatīvās laika līnijas: "Dear colleagues, thank you for those who participated in our meeting last week, June 5th."
|
Aprīlis 14., 2023
17:26 - iespējas.
LETA. [Saistībā ar obligāto militāro dienestu pulkvedis] Gaugers slavēja armijas iespējas, kas dod iespēju par velti izmantot valsts sniegtās iespējas, kā arī nodrošināt savu kompetenci starptautiskajā jomā, jo arī VAD karavīriem būs iespēja darboties kopā ar Ādažos izvietotajiem NATO valstu karavīriem.
|
Marts 27., 2023
18:08
Kad esmu iesniedzis pieteikumu kādā ārzemiskā padarīšanā, kurā ir konkurss un sacensība, un kad padarīšanas organizatori atraksta atbildi, bieži vien izdodas atbildi noprast pat bez konkrētā teikuma atrašanas vēstulē.
Noraidījuma vēstulēm ir pāris stabili indikatori:
1) Sākas ar pateicību par piedalīšanos
2) Tiek norādīts uz lielu konkurējošo pieteikumu skaitu, kam būtu jādarbojas kā mierinājumam
Pēc tam kaut kur parasti seko konkrētais teikums: soz, bet šoreiz nē.
Šodien saņēmu e-pastu, kurš pēc struktūras ļoti atgādināja noraidījuma epastu, tāpēc, ieraugot vēstulē frāzi "We are pleased to invite you to..", biju drīzāk pārsteigts nekā priecīgs (un kas tur vispār ko priecāties, ka jāstrādā vēl vairāk). Vai nu es nemāku lasīt apstiprinājuma vēstules, vai arī viņi tās nemāk rakstīt.
|
|
|