|
|
|
Novembris 20., 2023
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) alefs | 11:47
Man ir īpašas attiecības ar Hamburgu. Īpašais tajā ir attiecību neesamība. Tas ir tā, ka uz Hamburgu es lidoju regulāri, bet vienmēr no lidostas uzreiz dodos tālāk. Piezemējoties redzu lielu pilsētu, bet pa lidmašīnas logu neko jau daudz nevar saprast. Tehniski es tādējādi varbūt skaitos tur “gandrīz” bijis, taču neko par pilsētu nezinu. Hamburga prātā tādējādi lielākoties ir kā “vieta tur, lejā” un “vieta tur, tālāk”, par kuru drīkst domāt visādas fantāzijas, kam nav gandrīz nekāda riska sadurties ar realitāti.
Taču svētdien manā galamērķa pilsētā, kas nav Hamburga, bija Notikums, kura dēļ tika evakuēts vesels rajons, viss bija atcelts un pat viesnīcā uz to laiku nedrīkstēja palikt, tādējādi ieguvu brīvdienu. Un aizbraucu uz Hamburgu.
Ko darīt Hamburgā? Nebija ne jausmas, kas tur vispār eksistē. Tripadvaizors rādīja visādas mājas un skatus. Viens no attēliem ir — tunelis. Kas tas par tuneli, nemaz neiedziļinājos, patika ideja kā tāda par to, ka pilsētas centra smalkumu vietā var vienk ieiet tunelī. Kāpēc lai cilvēki ietu uz tuneli? Uz kurieni tunelis ved? Tajā brīdī nešķita svarīgi.
Uz tuneli aizbraucu, un pirmajā brīdī nevarēju to saskatīt. Otrajā arī nē, pat ja Google karte teica, ka tas ir TE. Bet TE ir māja ar uzreiz nepamanāmu uzrakstu, ka tas ir tunelis. Māja un tunelis šķiet samērā atšķirīgas lietas. Bet cilvēki mājā iet iekšā. Uzreiz aiz durvīm ir lifts, kas iet uz leju. Uz kurieni tieši? Kas ir visi šie cilvēki? Ko es te daru? Kas tagad būs? Lifts veda mani zemāk neziņā.
Bet lejā, tur jau tas bija — tuneļa gals. Tuneļa sienas glīti noflīzētas un periodiski rotātas ar viegli sirreālām lielākoties ūdens būtnēm. Man joprojām nebija skaidrs, kas te notiek un no kurienes ir uzradušies velobraucēji, kas dzindzina starp gājēju plūsmām. Tas viss kaut kā ļoti atgādināja vācu ekspresionisma mākslas brīnišķīgo absurdu.
lifts pazemē, ar visu liftenieku
tunelis zem Elbas
Tikai tad, kad biju aizgājis līdz tuneļa otrajam galam un uzbraucis ar liftu atkal augšā, es beidzot sapratu. Tas ir Elbas tunelis. Tunelis zem upes. Tas ir tilta vietā, un ne jau tikai tūristi, bet arī normālā publika to izmanto ikdienas satiksmei, lai tiktu otrā krastā. Tas šķita reāli kruta. Idejiski šķiet līdzīgi pārceltuvēm, kas arī Latvijā vēl šur tur darbojas un kādā laikposmā ir izveidotas, lai pildītu šķietami vienkāršāka koncepta — tilta — funkcijas, ko attiecīgajā situācijā nav bijis iespējams realizēt citādi (ņemot vērā, ka Hamburga ir ostas pilsēta, apsvērums ir saprotams). Taču līdzīgi kā pārceltuve, arī tunelis kā ūdens šķērsošanas veids, kas varētu savulaik būt izveidots kā kompromiss, laika gaitā ar savu neparastību un funkcionālajiem ierobežojumiem kļūst aizvien pievilcīgāks.
Līdz lidmašīnai vairs nebija palicis sevišķi daudz laika, bet atceļā Google kartē atkal pilnīgi nejauši pamanīju vēl kaut ko intriģējošu — Darba mūzeju. Pagalmā starp dažām smagās tehnikas vienībām ir izstādīts “grauzēja” rats, kas savulaik esot lietots tā paša Elbas tuneļa rakšanai. Viss ir saistīts. Iekštelpās pirmajā stāvā ir dažāds darbnīcu ekipējums, otrajā stāvā ir iespiedtehnoloģijas, un arī tas bija aizraujoši. Lai gan es tehniski zinu, kā darbojas drukas prese, pirmo reizi ieraudzīju, kā praktiski notika burtu likšana, un to varēja arī aptaustīt. Nākamajā stāvā bija visādi daudzveidīgie dažādu darbu elementi, bet pats spēcīgākais bija mainīgā ekspozīcija, kas pašlaik ir Man & mining, par rakšanu visdažādākajās šī vārda nozīmēs: raktuves, zemes resursi un cilvēki, kam ar šī pasākuma postošumu jāsadzīvo vai neziņā izbauda to augļus, bet neiztiek arī bez refleksijām par kriptō.
Tuneļa rakšanas rats
Savukārt Hamburgas lidostā beidzot pēc ilgiem gadiem sapratu, kāpēc šīs telpas nereti tā čakarē manu prātu. Iepriekš man laiku pa laikam bija gribējies pēc atmiņas iet vienā virzienā, lai tikai atklātu, ka tur nekā nav un viss, ko es atceros, ir precīzā spoguļrakstā no tā, kā tas ir uz vietas. Sākumā es ar šo maldījos ejot uz drošības kontroli, kuras nebija tur, kur biju gaidījis to ieraudzīt. Pirms pāris gadiem biju nospriedis, ka pa pandēmijas laiku ir pazudusi mana iemīļotā burgerotava, jo vietā, kur tai bija jābūt, nu atradu tikai picēriju.
Tas viss simetrijas dēļ. Atkarībā no tā, vai lidostā ieej no pirmā vai otrā termināļa, uz drošības kontroli ir jāiet vai nu pa labi vai pa kreisi. Un atkarībā no tā, kurā no ēšanas zonas sektoriem tu, viss tāds dezorientēts, skaties, tu savu meklēto iestādi redzi vai neredzi, jo telpas plānojums abos galos ir vienāds, atšķiras tikai iestādes, kas tur darbojas.
|
Reply
|
|