|
|
|
Marts 28., 2024
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) alefs | 19:09
Iestādē, kur eju uz vingrošanu, skan EHR, un no tā pret savu gribu gūstu ieskatu aktuālajā popmūzikā. Šis ieskats man atgādina, ka mēs dzīvojam beigu laikos.
Ievērojama daļa no šīs mūzikas ir 20 līdz 30 gadus vecu dziesmu pārstrādājumi. Ir kaut kas, no kā paņemts piedziedājums, bet pārējā dziesma ir jauna. Kādas 90. gados spilgtas dziesmas rifs ir ieguvis kaut kādu štancētu tekstu, un šī daļa tagad tiek dziedāta. Kāda 2000. gadu dziesma ir saglabājusi melodiju, bet teksts ir nomainīts. Esmu dzirdējis arī Barbie Girl no Aqua, kas skan ļoti līdzīgi kā 1997. gadā, tikai pazudusi rindiņa “undress me everywhere” (nav jau tā, ka tā dziesma nebūtu problemātiska, bet konktēti tas moments man vienmēr bija izklausījies konsensuāls).
Kāpēc šis viss tagad lien no radio ārā? Ir kā jau var jautāt arī: kāpēc nē? Sociālā amnēzija ir vienmēr klātesoša, un ir neizbēgami, ka patlaban pieaugošās paaudzes kā kaut ko jaunu uztvers to, kas ir jau eksistējis, un viņiem tas būs gana svaigs un labs. Es šo nerakstu tāpēc, ka aizgājušo laiku mūziku kopumā un visumā uzskatītu par kaut ko labāku nekā to, kas nāca pēc tam. Ja neskaita dažus spilgtus izņēmumus, tad diez vai tā ir. Un tomēr Šakira, Eiffel 65 un Sash! no “mūsu laikiem” savus hītus laikam tak radīja no oriģinālmateriāla, nevis atvemtas pagātnes. Līdz ar to šis tagadējais pārtaisīšanas vilnis vismaz man šķiet kaut kas jauns, un ne labā nozīmē. Tur ir kas tāds, kas sajūtu par došanos bankrota virzienā veido stiprāk nekā tas, ka liela daļa pārējo hītu, kas nesatur pazīstamus motīvus, man izklausās pēc lifta mūzikas. (Izņemot šo, šis patīk.)
Tāda vecā uzdošana par jaunu šķiet piemērots skaņu celiņš laikam, kurā pasaule deg, bet mēs izvairāmies to atzīt. Ja realitāte katram personiski neiebaksta pierē, notiekošais tiek trivializēts un racionalizēts un tajā saskatīta tik daudznozīmīga nezināmība, kas atbrīvo no atbildības un neļauj/neliek kaut ko nopietni mainīt. Kamēr mūzika skan, tikmēr ir jādejo, ļaujoties nedomāt par to, cik ilgi jau tas ilgst un ka beidzas tikai vienā vienīgajā veidā. Pat ja mēs, radio saklausot pazīstamu motīvu, tomēr atceramies, kā tas bija toreiz, agrāk, šausmu vietā mūs pārņem vien tirpinoša nostalģija, un mēs pasmaidām un aizveram acis vēl ciešāk.
|
Reply
|
|