un runāties par dzīvi un mākslu.


http://rmm.lv/?p=11176#more-11176

Ar lielu aizrautību noriju "Jelgava 94". Es pats varētu uzrakstīt grāmatu, kura sauktos "Ogre – Rīga 96". Tā grāmata tiešām man lika paskatīties no malas uz sevi un reizē sajusties tā, it kā man atkal būtu 17 vai 18. Tā grāmata tiešām ir gandrīz par mani. Metāls, gari mati, braukšana bez biļetes, koncis Robinsonā un Pagrimušais laikmets, urlas un dabūšana pa muti, ģitāras spēlēšana un grupas dibināšana, dažkārt alkohols un (trenažieru)zāle, pusbandīti. Bet man bija čomi arī no elektroniskās deju mūzikas nometnes – tātad var piemest klāt arī reivu apmeklējumus. Iešana ar kājām no centra uz klubu Panna. Stopēšana uz Sinepēm un medu, kur iekšā tika iemānīts alkohols, kas dziļi noslēpts sarullētā guļammaisā. Vēl naktsmājas kaut kādā mistiskā Madonas dzīvoklī. Un mūzika mūzika mūzika.
Grāmatai ir mazliet bēdīgas beigas, šķiet, ka Jānim ir kaut kāda 30 gadnieka krīze, kad atkal ir vēlme atgūt to pasauli, kurā neeksistē iešana uz darbu, finanšu plānošana, pasaule, kurā viss nozīmīgais ir tagad un nekad nebeigsies. Kaut gan, liekas arī, ka Jānis pats apzinās, ka viss ir noticis tā kā tam jānotiek un viss jau principā ir ok. Arī es šobrīd neraujos uz koncertiem vai festivāliem, gluži pretēji, man šķiet, ka lielākā daļa ir garlaicīgi un grupas diezgan lieli mēsli (ar atsevišķiem izņēmumiem), bet man nav tā sajūta, ka dzīve pēc apmēram 24 būtu izniekota. Jā, gluži kā Jānis es mācījos, strādāju, ceļoju, satikos un šķīros. 2000ie šķiet tādi kā aizņemtāki, bez spožām krāsām un bezatbildīguma valdzinājuma. Tas nekas, mūzika man joprojām turpinās, turklāt daudz augstākā kvalitātē, daudz pilnīgākā veidā. Protams, ka ļoti daudz domāju, kur dabūt naudu, kas notiks rīt un vai nebūtu laiks jau ieviest savu ģimeni. It īpaši tagad, kad saproti, ka lejupielāžu laikmetā mūzika ir reāli devalvējusies, kas mana darba augļus padara vēl nezincikreižu neienesīgākus. Es šodien redzēju divus sīņus ap 40. Iespējams, ka viņi bija jaunāki, taču acīmredzot dzīvojot pasaulē bez rītdienas, var zust laika izjūta. Tie divi šķiet klausījās kaut kādu metālu vai industrial no telefona. Izskatījās pēc nošņurkušiem, pusizbijušiem metālistiem. Vai tā es gribētu turpināt skaistos 16? Nē, negribētu gan. Visam savs laiks un iesprūst vienā laikā nozīmē apstāties savā attīstībā. Bet attīstībai ir vērtība. Metafiziska, bet tomēr īsta un reāli pastāvoša.

Kad tu domā, ka tur jau viss ir cēli un nopietni un notiek īsts madžiks, tad izrādās, ka aiz durvīm veči vienkārši dzer.

Ak dievs, es tiko visu sapratu. Visu. Tie, kuri sevi lepni dēvē par bītmeikeriem, patiesībā ir slepeni ceptas gaļas piekritēji un atbalstītāji!!! Kā es to atklāju? Lai maskētos, lietā likts pavisam vienkāršs spūnerisms: 

Nē, nu jau tā, ka te kādam kaut kas baigi interesētu.

...Protams, ka ir grūti sarakstīt oriģinālu skaņdarbu, īpaši deju mūzikas žanrā," sarunā ar DELFI Izklaide stāsta LieneCandy

http://ej.uz/lieni

"Snares of a clay devil" – noklausīties var skaņu mākonī:
http://t.co/Bomf5CyM5n

Izpilda KammarensembleN, diriģē Taavi Kull.

http://www.facebook.com/howtobuildaflyingsaucer
http://www.myspace.com/oskarsherlins

Palīdzu savam brālītim – palīdzi tu arī :) 

Es pazīstu vismaz vairākus veģetāriešus. Jūs arī drošvien pazīstat, turklāt, iespējams, pat tādus, kurus nepazīstu es. Tas viss mani vedina uz domu, ka vēģetāriešu jau ir ļoti daudz. Jautājums: vai ir kādi dati, kas apliecinātu, ka tirdzniecības vietās pieprasījums pēc gaļas ir krities?

Šonakt sapnī redzēju Staļinu. Viņš bija atnācis pie manis un ņēma dažus manus CD uz neatdošanu. Es arī ļāvu, jo tas tak Staļins, joki mazi. Bet pēc tam es sāku darīt kaut kādas asas kustības - kaut ko tākā durt, bet ko, neatceros, bet tākā ne pa īstam tomēr (kustības uz augšu un leju, nevis uz priekšu un atpakaļ). Staļins ikreiz sabijās, bet es jutu viņam līdzi un diskus atpakaļ neprasīju. Staļins tomēr. Un šodien man klāt nenāciet - spļauju indi, ja atveru muti.

Tikko kā no Sound of Stockholm . Šo varētu nosaukt par Stokholmas Skaņu mežu. Džuliāna Baravika (Skaņu mežā uzstājas baravika, haha, labs joks, ne?) gan šeit neuzstājās, toties varēja baudīt citus nebaudāmus ārtistus. Tā kā koncertu maratoni jau sen vairs nav mana stiprā puse, tad dažus koncertus nolēmu izlaist. Pateicoties tam daļēji nokavēju Anders Hultqvist un Farangis Nurulla-Khoja - šo divu komponistu skaņdarbus atskaņoja simfonjetas tipa kameransamblis (ar dažādām sastāva modifikācijām). Brīžiem bija diezgan interesanti, foršas skaņas un tāds profesionals iespaids. Pēc šī koncerta vetibilā skābēt sāka Lars Brondum - večuks ar termenovoksu (es atsakos šo instrumentu saukt par tereminu :( ) un analogo modulārsintezatoru. Uzdroņija tā mīļi un patīkami - viņa aparāti bija kā viš pac – melni un veci. Pēc tam bija ilga pauze, lai bārs var nopelnīt. Tas gan sanervozēja, sī muļķīgā gaidīšana un nogurums, kas ar katru brīdi pieņēmās spēkā. Rust, jeb vienkārši sakot grupa Rūsa (haha) bija divu diezgan slavenu savās aprindās vīru duets. Sīkāk varat izlasīt par viņiem te tā internetā. Šis manu garastāvokli nometa pavisam zemu. Ārkārtīgi garlaicīga un monota droņīšana ar laptopu un kompresoru (jā, tieši tā - ierīce, kas pūš gaisu). Gan jau tie džeki tur visu bija izdomājuši līdz pēdējai kripatai, bet nu jā... Beigās vakara stārs Ryoji Ikeda. Arī uz viņu bija jāgaida. Jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze. Pirms agrās Rūsas mūs brīdināja, ka Ikeam nepatīk, ja viņu fotografē, viņš varot arī pārtraukt spēlēt. Tomēr jāatzīst, ka par spīti nogurumam un ārkārtīgi dārgajam bāram (nu zviedru hipsteri atšķirībā no latviešu hipsteriem tikai izliekas par nabadzīgiem. nu labi, ok, īstenībā bārs nebūt nebija dārgāks kā citur pilsēta, bet 4 ls par aliņu man tomēr šķiet drusku par traku ar zviedrijā) Ikea uzlaboja manu garastāvokli. Sākumā domāju, ka viņa uzstāšanās neatšķirās no tā kā izklausījās un izskatījās pirmie mājas datori 80. gados, kuriem spēlīšu ielāde norisinājās ar audiokasešu palīdzību. Lai nu kā būtu, tomēr tas viss pārauga diezgan jēgpilnā glitchā un tiešām uzlaboja garastāvokli. Kaut kas tai mūzikā tiešām bija. Ar labunakti.