(bez virsraksta) @ 17:03
Man ir apnicis skatīties, kā sirmie vīri ziež matus un nedroši smīn,
izejot uz sanaglotu dēļu skatuves ar vienu vienīgu nodomu - šokēt savus radiniekus
Man tad ir jāpatīk visam, ko var te apskatīt, un arī nepatiku izrādīt,
nav publiski labi, kad nesaprot
it neko, itin neko negribas līdz mājās aiznest,
vienīgi pulkstenī es ieskatos pa īsam brīdim
kāpēc tik žēl visu šo izrādi žēlo, man gribas piecelties, pienākt jums klāt tuvu
kāpēc tik vēlu teikt to visu, es nezinu un es domās pieceļos
Kā es izskatos, viss ir jums, ne man pie kājām, bailēs pagriežos,
kam te man kā tā izdzied augsto sol, kā es jūtu kā man rokas svīst
šis ir tik satraukts mirklis, gan te var sajaukt vai nepaspēt nodziedat visu tā kā vajag
kāpēc tik maz jūsmīgu seju, es jūtu, jātiek projām man ar steigu prom
kāpēc aiziet tik grūti prom, tagad zinu tiešām, tas tev nav joks nekāds, o-o
es naktī pamostos un nav neviena, es mēģinu piecelties, kad pēkšņi doma nogāž mani gar zemi.
Vienmēr kad tu dziedi par domām, vienmēr kad tu neko nesaproti,
kad tu dziedi par pavasari, kas atnāks atpakaļ, o o o
kāpēc tu saki brīnums, kad it viss kļuvis pelēcīgs
ja tev nepatīk vairs neviens, tev acis klāj smīns
varbūt man būtu labāk tomēr nelauzt sienu, bet pamēģināt
kādā pamestā lauku korī, kurā dzied, ka viss ir kārtībā
bet es zinu, ka viss, viss ko tur dzied sen izdomāts un tik noklāts putekļeim,
kā lai visu to atdzīvina, labāk tad iet, noslēpties skudru pūznī,aizbēgt prom
un tad pa nakti miegā klusēt tā, ka nedzird it neviens
Nē, tas nevar sniegt pilnīgu ainu par mūsu kora mākslu,
šokējot radiniekus, mēs reizē mazliet šokējam paši sevi,
tas viss nav tik slikti, ja tu zini kā strādāt ar publiku,
man piemēram neizdevās,
tas nenozīmē, ka vairs jāpārspīlē
Vienmēr kad tu pasaki, ka viņi tevi tiešām vairs neredzēs,
vairs neziedēs tev dārzā rozes,
visi reizē kliegs un tu nedzirdēsi to un pat ja noklusēs,
jo tu nesaproti to
šo un to itin neko, tev par velti jādzīvo,
la la lā, la la lā, visi vienā tramvajā.
| | Add to Memories | Tell A Friend