desmitos · piecpadsmit

Nekad nebiju bijusi tādā karstumā. Bet man patīk. u

Esmu ļoti iepazinusies ar futbolu. Mana mīļākā izlase ir Horvātija.
Un man ļoti patika Peru formas. Vienīgās skaistās.

Šajā nedēļas nogalē iepazinos ar vienu jaunieti, kuram drīz paliks 18 un nākamgad viņš pabeigs 12.klasi Īrijā, kur viņš dzīvo kopš 3 gadu vecuma. Runā latviski ļoti labi, tikai neliels akcents jaušams. Teica, ka ļoti šovasar gribot satrenēties, jo plāno pārcelties uz Latviju. Viņam Īrijā nepatīk. Katru vasaru viņš brauc uz Latviju, lai te, laukos, krāmētu malku un pļautu zāli. Prasīju, kā viņam pa skolu iet. Un tad sākās stāsts- skola Īrijā ir debīla. Viņš zina tikai savas kompetences, bet arvien vairāk saprot, ka zināšanu trūkums bioloģijā, ģeogrāfijā un vēsturē, politikā utt. viņam liek justies slikti. Un viņš pārdzīvo, ka dzīvē nekad nevarēs kļūt ārsts, bet tikai inženieris.

Nācu laukā no galerijas Rīga. Pretim nāca divas sievietes. Viena saka otrai: “Kā var vispār ienākt prātā doma uzdāvināt sievietei dāvanu karti?!” Otra atbild: “Jā, tā ir liktenīga kļūda.” (100% runa ir par vīrieti, kurš ir šis neapķērīgais dāvinātājs, ar izdomas trūkumu apveltītais, steidzīgais vai vienkārši vienaldzīgais.)
Es viņām pilnīgi pievienojos. Man gan ir stipri paveicies - man nekad neviens vīrietis nav uzdāvinājis dāvanu karti. Visas dāvanas VIENMĒR ir patikušas. VIENMĒR to ļoti esmu novērtējusi, un mana cieņa pret šo vīrieti ir tikai palielinājusies. Saņemt dāvanu, kas nav d.k. ir dubults prieks. Ceru, ka tāds brīdis nepienāks, kad saņemšu dāvanu karti aploksnītē vai kastītē.

M ir liels futbola fans. Tā kā viņš pats divas reizes nedēļā cītīgi to spēlē, tad man tas neliekas nekas slikts. Slikti būtu, ja viņš tikai dzertu alu un skatītos tv translācijas. Vakar viņš skatījās kādus tur vārtu guvumus (es arī skatījos) un beidzot es uzzināju, kas ir "aizmugure" (offside). Tāpēc jau tajā futbolā nevar iesist normāli vārtus, ja ir šitik jocīgs noteikums. Vispār es gatavojos skatīties Pasaules kausu. Man jau neviens to nespiedīs, bet kaut kas tajā visā ir. Es domāju sākt atklāt sporta pasauli tv ekrānā.

Varbūt es esmu mazliet izlutināta. Kopš M ir atkaļ no saviem Vācijas laukiem, viss atkal ir ierastajā rīta režīmā - kafija gultā, zemenītes pienestas, nospārdītā sedziņa uzsegta. Un no rīta es ceļos 7.00, lai izgludinātu kreklu.

Iestājoties karstam laikam, Dzirnavielā paliek pārāk karsti. Saule karsē vienu dzīvokļa pusi no rīta, otru - pēcpusdienā. Glābiņa nav nekur. Gribējām braukt uz Mellužiem. M teica, ka tur pārāk zemi griezti un nevarēs padomāt. Es kaut kā pierunāju, ka tas taču vienalga, galvenais ir gaiss. Kad bijām jau sapakojušies un ņēmām atslēgas, atvadījāmies, mums pateica, ka vasarnīcā vēl neesot ūdens. Ir jau jūnijs, sen jau karsts, bet tur neviens vēl nav bijis. Nekas cits neatlieka, kā palikt tepat.

Rīgas Laikmetīgās mākslas biennāle tiek rīkota, izmantojot Krievijas bagātnieku naudu. Tāpēc Kultūras ministrija šajā projektā neiesaistās. Bet atklāšanas ballīte notiek Latvijas Mākslas akadēmijā, kas atrodas KM pakļautībā. Kaut kas nav līdz galam atkal izdomāts.

Galvenais ir novērtēt prioritātes.
Man tas pagaidām labi izdodas.

Nesen iepazinos ar vienu jaunu un pieklājīgu vīrieti. Biju patīkami pārsteigta. Kaut kā biju pieradusi, ka visi tādi nekādi.

LNB ir tizls darbalaiks. Bibliotēkai ir jāstrādā arī svētdienā. Pirmdien viņi var atpūsties.

Kamēr Mārtiņš projām, es ar viņa vecākiem tusējos.

Man ir viena tāda melna kleita, kura vienmēr man bijusi mugurā tad, kad es esmu iepazinusies ar kādiem foršiem vīriešiem. Es ļoti sen neesmu to vilkusi mugurā. Un domāju, ka varbūt man to kleitu vispār vajadzētu izmest. Bet man viņa tik ļoti piestāv, visi viņu vienmēr komplimentē. Eh! Bet kāpēc tieši tā kleita? Citas drēbes man nepiestāv?
Viena mana draudzene gribēja to kleitu aizņemties. Es nedevu. Es atdevu citu.
Tā kleita ir maģiska

Kad es redzu portālos to mūžīgo naudas vākšanu vientuļajām māmiņām ar 4 bērniem, mana sirds kļūst ļoti auksta un cieta.
Un, kad es dzirdu par vīru varmāku, man jāsāk domāt, vai visi virieši ir sievu sitēji. Ja jā, tad atliek vien gaidīt, kad tev beidzot iesitīs. Tādam solim noteikti ir iemesls, neviens, manuprāt, nesit tāpat vien- sišanas pēc (varbūt ļoti retos gadījumos). Varbūt tas ir alkohols. Varbūt kāds ļauns vārds. Situācija ir jānovērtē, jāmēģina tā novērst. Man žēl to cilvēku, kas to nemāk. Laikam prāta spēju trūkums liedz izvērtēt situāciju. Es nesaku, ka "pati vainīga", bet vienmēr vainot citus arī ir stulbi.

Gribēju pareklamēt instagram kontu “lielvardnieks”. Es arī tādu būtu gribējusi uztaisīt.

Manai māsas meitai ir 12 gadi. Viņai patīk basketbols un visādi sūdiņi. Viņa pirms 3 gadiem savam tēvam pateica, ka būtu pilnīgi normāli, ja mamma pēkšņi paziņotu, ka viņai ir cits vīrietis.
Tagad es kopā ar viņu skatos seriālu Daktere Kvinna. Bāc! Tas ir tāds smadzeņu gabals. Man visu laiku gribas smieties, cik aizkustinoši tur tiek stāstīts, ka visi ir vienlīdzīgi, ka dzelzceļš nevienu indiāli nenogalinās.

Man liekas, ka ir noticis pāpratums. Cilvēki grib ēst dabīgu ēdienu, lietot dabīgu kosmētiku, nēsāt dabīgu materiālu drēbes, bet viņi negrib dabīgi nomirt. Tāpēc man tās runas par to, ka visiem vajadzētu visus orgānus pēc nāves uzdāvināt citiem, liekas jocīgas, naudas vākšana transplantācijām tāda vājuma pazīme. Protams, visiem gribas dzīvot, bet katram ir savs laiks. Kaut kāds pārprasts humānisms. Un saprast to būtu liels solis eko domāšanā.

M mani ir izlutinājis. Es vairs pati nemaksāju par saviem pirkumiem.

Kristians Brekte ir mūsdienu Latvijas mākslas romantiķis. Visīstākais.

Kāpēc es zinu, kas ir Albertville? Tāpēc, ka reiz dzirdēju, kā šo vārdu piemin seriāla Daktere Kvinna laikā. Tā kā ASV vēsturi zinu tikai garos pārstāstos, tad toreiz ienāca prātā paskatīties, kas tā par vietu, kas šausmās danterei Maiklai liek saviebties. Tā es visu turpmāko dienu toreiz lasīju par to. Vai man šīs zināšanas ir kādā veidā noderējušas? Droši varu teikt, ka jā.