zilnezal ([info]zilnezal) rakstīja,
@ 2018-03-20 05:35:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
dažkārt man gribētos, kaut neviens no mums nekad nebūtu pazinis neviena cita, būtu tikai mēs, un mūsu mātes un tēvi, un mēs dzīvotu dziļi laukos, parastā koka mājā ar vaskadrānu pāri virtuves galdam un radio ar antenu, visu bērnību mēs būtu briduši pa tiem pašiem dubļiem un ganījuši tās pašas govis, zaguši tās pašas vistas un apmaldījušies tajās pašās trijās priedēs. mēs nebūtu radniecīgi, bet mūsu mājas būtu viena otrai pretī, un mūsu vecāki arī viens otru zinātu jau kopš bērnu dienām. visu dzīvi mēs nodzīvotu nezinādami par pilsētu vai smagām ambīcijām vai steigu, mēs pazītu tikai svelmi lēnās grūtās dienās, un vēju un mežonīgas vēja brāzmas un ziemas kas nepāriet. un uz mūsu pasaules nebūtu pilsētu un nebūtu arī valstu, mēs aizietu no mājām un uzsāktu jaunu dzīvi kalnos, es ganītu savvaļas kazas un jūs pūstu stabules, mēs pārtiktu no trušu gaļas un ogām un katru saulaino dienu pavadītu klinšu saulainajā pusē pievēruši plakstiņus un ļaudami lai seju apkož kaukāzu vējš
mūsu pierēs nebūtu rievas, jo nebūtu arī daudz, kur tiekties, un viss, kur varēja vēlēties tikt, bija aizsniedzams vai sasniedzams un laiks bija bezgalīgs kā liela
liela
jūra


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?