6 stundas
Tik bija pietiekami, lai sapņos redzētu gana daudz, ka vēlētos tur palikt
Vispār jau šoreiz nebija tik izteikti. Bet nekas jau arī nenotika - tā kopumā ir reizēm, ka pamostoties no sapņiem vēlētos atgriezties tur, kur bija labi.
Šoreiz redzēju E, zīmēju viņu. Abi ķircinājām viens otru un es it kā slēpu lapu, lai gan abi zinājām kas uz tās virsū.
Uz brīdi atcerējos kā bija agrāk - kad varējām pasmieties viens par otru, parunāt.
Nē, man viņa nepietrūkst. Man nesāp, jo sāpēja visvairāk pirmajās atvadās. Otrās, jau pavisam, likās vieglas, tāpat kā šis rīts.
Atliku modinātāju, ķepainīte vien pienāca tuvāk pie manis, bet tāpat atgriezties nesanāca. Ir tikai 5 stundas pagājušas, bet jau kā sapnis liekas arī tas kā piecēlos, skatījos uz savu ēnas veidoto siluetu sienā. Vispār bija skaisti, saule ausa un tikai rītos tā iespīd tieši pretī maniem logiem.

Domāju, ka smagākā nasta ir vien tajā, ka man nav kam attaisnoties. Es vēlējos būt labāka viņam, vienmēr centos - tagad esmu tikai es, bet es neesmu pietiekami svarīga sev. Es zinu, ka C teiktu, ka tas nav pareizi, bet es domāju, ka ir cilvēki, kuriem vieglāk dzīvot priekš citiem, nevis sevis. Jau lēnām aizmirstu kā bija, kad bija.

Nu, katrā gadījumā - lai man veicas, jo pēc 53 minūtēm rakstu kolokviju.