Tā nu pēc piecām pilnīgā vientulībā pavadītām dienām (kas nemaz nebija tik bailīgi), esmu super excited par to, ka rūdis ar atpakaļ no sava tripiņa.
Nedaudz iejutos vecmeitas dzīvē, bet nu esmu pamatīgi noilgojusies!

Ļoti daudz brīva laika bija sev (ļoti sen jau vajadzēja) un domām ar sevi. Noskatījos visas meitenīgās filmas, kuras jau sen gribēju redzēt, taču negribēju spīdzināt savu draugu.

Vakar vienatnē nākot no veikala un pētot Rimi čeku, es aizdomājos par to kur paliek mana nauda. Saņemot algu, es maksāju visādus nodokļus, mans darba devēj no savas naudas (kura pienākas man) maksā nodokļus, ejot veikalā maksājot par precēm un pakalpojumiem, es maksāju PVN, kas sastāda vairāk kā piekto daļu no kopējām izmaksām. Gada griezumā tā ir MILZĪGA summa no naudas, kuru es it kā nopelnu, bet NEKAD neredzu. No vienas puses es saprotu, kur aiziet tā nauda un, ka normāli funkcionējošās valstī tam tā ir jābūt, bet no otras puses es iedomājos - cik jauki būtu, ka reizi gadā dzimšanas dienas mēnesī cilvēki saņemtu nodokļu atlaides. Piemēram, tiktu izmaksāta pilna alga, tik cik ir uz papīra, vai piemēram precēm nebūtu jāmaksā PVN. Milzīgi zaudējumi valstij, protams, bet ja tas būtu uz apaļajām vai pusapaļajām jubilejām? Tāda ka prēmija. Cilvēki varētu nekrāt naudiņu, bet vienā mēnesī saņemt tādu kā dāvanu. Tā taču ir paša cilvēka godīgi nopelnītā nauda! Varbūt daudzi teiks, ka darba devējs drīkst izmaksāt prēmiju utt, bet kāpēc tai ir jābūt darba devēja atbildībai? Es nezinu, cik liels zaudējums tas būtu valstij, jo nav ne jausmas cik mums ir strādājošo, plus visiem jau algas atšķiras, bet man liekas, ka es būtu daudz priecīgāka, ja varētu atļauties nopirkt sev ilgi kārotās lietas, bez visiem krājkontiem, 3. pensiju līmeņiem, apdrošināšanām ar uzkrājumiem utt.

sacepos par lietām, kuras nevaru ietekmēt.