vils_rifkes (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} vils_rifkes) rakstīja,@ 2020-07-19 00:32:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Luksofors
Aiz loga klauvē piektdiena un iela smaržo pēc vaniļas cepumiem. Šķērsoju šauro Skolas ielu. Padusē nesu tikko komisijas veikalā nopirkto grāmatu. Luksoforā iedegas sarkanā gaisma. Apstājos un atveru divdesmito lapu. tik viegli mīlēt zvaigznes naktī, bet kurš mīlēs tumsu starp tām? Kāds nolād cietu mālainu un neauglīgu plienu. Kāds cits izceļ mālu un izvirpo krūku un reibst no vīna saldmes. Jo mīlestība ir darbs... Desmit, deviņi... Zaļā gaisma skaita savu izdzišanas laiku. Pasteidzos un paspēju ieskriet birojā pirms U. ir atgriezies. Nometu jaunieguvumu uz galda. Pa virsu uzlieku bilanču atskaites. Zvana I. bez sasveicināšanās sāk krāmēt virsū vārdus. Katrs nākamais smagāks par iepriekšējo. Faili nekam neder, kad tie tiks salaboti. Birst vārdi. Viss ir zem katras kritikas. Iespraužu neveiklu paldies. Paldies, ka vērsāt manu uzmanību. Sajūtu, ka viņu kaitina pieklājība. 1980. gada aprīlis, netipiski silta pavasara diena Maskavā. Vīrs smagu sirdi kāpj pa kāpnēm lidmašīnā, kura lidos uz mājas arestu Gorkijā. Ir jāatsakās no ballistisko raķešu izmantošanu aizsardzībā, dun dziļi smadzeņu krokās. Ar tādu aizsardzības stratēģiju mēs būsim pēdējā civilizācija, beidzās vēstule valdībai. Kārtējā ignorētā vēstule. Viņš palaiž pa priekšu sievu un uzmanīgi pārceļ kājas pāri lidmašīnas durvīm. Ar trīcošu roku pieturas dzelzs ailē. Jauns zaldāts saķer sešdesmit gadus veco vīru un iestumj kabīnē.
Aiz loga klauvē piektdiena un iela smaržo pēc vaniļas cepumiem. Šķērsoju šauro Skolas ielu. Padusē nesu tikko komisijas veikalā nopirkto grāmatu. Luksoforā iedegas sarkanā gaisma. Apstājos un atveru divdesmito lapu. tik viegli mīlēt zvaigznes naktī, bet kurš mīlēs tumsu starp tām? Kāds nolād cietu mālainu un neauglīgu plienu. Kāds cits izceļ mālu un izvirpo krūku un reibst no vīna saldmes. Jo mīlestība ir darbs... Desmit, deviņi... Zaļā gaisma skaita savu izdzišanas laiku. Pasteidzos un paspēju ieskriet birojā pirms U. ir atgriezies. Nometu jaunieguvumu uz galda. Pa virsu uzlieku bilanču atskaites. Zvana I. bez sasveicināšanās sāk krāmēt virsū vārdus. Katrs nākamais smagāks par iepriekšējo. Faili nekam neder, kad tie tiks salaboti. Birst vārdi. Viss ir zem katras kritikas. Iespraužu neveiklu paldies. Paldies, ka vērsāt manu uzmanību. Sajūtu, ka viņu kaitina pieklājība. 1980. gada aprīlis, netipiski silta pavasara diena Maskavā. Vīrs smagu sirdi kāpj pa kāpnēm lidmašīnā, kura lidos uz mājas arestu Gorkijā. Ir jāatsakās no ballistisko raķešu izmantošanu aizsardzībā, dun dziļi smadzeņu krokās. Ar tādu aizsardzības stratēģiju mēs būsim pēdējā civilizācija, beidzās vēstule valdībai. Kārtējā ignorētā vēstule. Viņš palaiž pa priekšu sievu un uzmanīgi pārceļ kājas pāri lidmašīnas durvīm. Ar trīcošu roku pieturas dzelzs ailē. Jauns zaldāts saķer sešdesmit gadus veco vīru un iestumj kabīnē.
-Paldies,- viņš izdveš līdz ar izelpu.
-Andrej Dmitrijevič, varat kaut vienreiz dzīvē būt nepieklājīgs!- sieviete pagriežas un pienaglo ar skatienu,- mūs ved uz arestu!
Kad beigsies šis vājprāts ar neprecīzajiem failiem? Vēl viens paldies no manis. Paldies, ka piezvanījāt un izstāstījāt, ir iesaistīta vesela komanda un failu kļūdu risinām, kā prioritāti numur viens. I. sarunas beigās piemetina, ka nekad vairs nevēlas ar mani runāt. Nometu telefonu uz galda. Zem ribām spiež situācijas bezpalīdzība. Ienāk U. un sāk pētīt bilances un atskaites. Atšķiru nejaušu lapaspusi grāmatā. Kāpēc pienenes aug uz akmeņiem? Vai ziedi nenojauš, ka pļavā ir tik daudz vietas? Jo mīlestība ir spītība, tā ceļas pāri... Tik banāli uzrakstīts, pie sevis nodomāju. Pabeidzu darbus un aizskrienu stundu ātrāk prom. Mašīnā nopīkst telefons. Izlasu ziņu, ka neesmu izturējis atlasi uz vasaras rakstnieku nometni. Zaļo gaismu nomaina sarkanā, esmu iesprūdis stūķī uz Brīvības ielas. Kā var iesprūst uz ielas ar tādu nosaukumu? Pagaidām ir sarkanā gaisma. Es nedaudz pagaidīšu.
